Ernesto vārdi ir spēcīgi — vēl jo vairāk, kad zini viņa stāstu:

Uzbrukumā viņa ciemam mūsu brāli sagūstīja ekstrēmisti un lika viņam noskaitīt islāma lūgšanas. Kad viņš atteicās, sacīdams, ka ir kristietis, vīri izvilka garas naglas un āmuru un izveidoja improvizētu krustu. 

“Viņu iecere bija sist mani krustā kā Jēzu,” saka Ernesto. “Viņi atspieda mani pret to koku un sāka pienaglot pie tā manu celi.”

Domādami, ka viņš ir miris, vīri aizgāja. Tūlīt pat viņam palīgā steidzās pāris, kas slēpās krūmos. Un caur virkni brīnumu Ernesto šodien ir dzīvs. Viņš turpina raudzīties uz Jēzu kā uz savu uzturētāju. 

Vai jūs šodien lūgsiet par Ernesto un jūsu ģimeni Subsahāras Āfrikā? Viņu rētas — gan fiziskās, gan emocionālās — nepazudīs. Taču viņus ļoti iedrošina apziņa, ka kristieši visā pasaulē lūdz kopā ar viņiem un par viņiem.  

Paldies, ka esat kopā ar saviem brāļiem un māsām.