Īsts ieskats kalpošanā ziemeļkorejiešu vidū

Brālis Sung-Eun* ir kluss cilvēks. Daži viņu raksturotu kā noslēgtu. Citi teiktu, ka viņš viegli iekļaujas pūlī. Taču viņa darbā tās ir labas īpašības.

Brālis Sung-Eun ir Open Doors lauka darbinieks, kas strādā ar ziemeļkorejiešiem kādā tuvējā valstī – viņa darbs ir tik bīstams, ka mēs nevaram jums precīzi pateikt, kur. Viņam iziet cauri dienai nepamanītam ir 90% no viņa darba.

Taču tas kļūst arvien grūtāk. Vietā, kur viņš kalpo, ir pasaulē visattīstītākā iedzīvotāju novērošanas sistēma, un Ziemeļkoreja turpina sūtīt aģentus, lai iefiltrētos jebkurā tīklā, kas varētu būt iesaistīts bēgļu palīdzēšanā.

Pirms neilga laika šie aģenti izsekoja vienu no Sung-Eun komandas biedriem. Risks, ka viņam varētu nodarīt pāri, viņu varētu nolaupīt vai nogalināt, bija tik augsts, ka viņam nācās slēpties. “Tas bija saspringts laiks mums visiem,” saka Sung-Eun. “Bet mēs arī pieredzējām Dieva gādību. Viņš bija sagatavojis bēgšanas ceļu un drošu patvērumu. Viņa ģimene nevarēja nekavējoties sekot, bet Dievs aizsargāja arī viņu mājas. Vēlāk viņi atkal apvienojās, un mūsu brālis ir varējis atsākt savu darbu no citas vietas.”

Kāda ir mācība? “Tā man iemācīja, ka Dievam dziļi rūp šis darbs un Viņš ar mīlestību aizsargā tos, kas Viņam kalpo,” saka Sung-Eun. “Viņš jau bija nodrošinājis to, kas mums bija nepieciešams. Mēs daudzas reizes esam bijuši liecinieki tam, kā Dievs atrisina situācijas, ko cilvēciskajiem spēkiem atrisināt nav iespējams.”

Uzticēšanās bīstamās vietās

Sung-Eun vienkārši atbild uz jautājumu par sava darba mērķi: “Mūsu kalpošana ir vērsta uz ziemeļkorejiešiem, kas atrodas tālu no mājām un kam nepieciešama palīdzība,” viņš skaidro. “Strādājot kopā ar viņiem, mēs meklējam cilvēkus šādā situācijā un organizējam diskrētas tikšanās, kurās varam dalīties ar viņiem evaņģēlijā. Tiem, kas ir krīzes situācijā, mēs piedāvājam pajumti drošās mājās, kā arī praktisku palīdzību ikdienas vajadzībām. Laika gaitā šī rūpe pāraug patiesās attiecībās, un daudzi no cilvēkiem, ko satiekam, nonāk pie ticības. Daži no viņiem galu galā atgriežas, un viņi nes šo ticību sev līdzi uz mājām.”

Viens no vārdiem, ko viņš lieto, ir būtisks viņa kalpošanā: “diskrēts.” Tas nozīmē satikt citu cilvēku tā, lai tas nekad neizskatītos aizdomīgi. Viņam un citiem lauka darbiniekiem jāiekļaujas pēc iespējas labāk. “Ziemeļkorejieši ir aizdomīgi pret gandrīz visiem,” viņš saka. “Jo tuvāk kāds ir viņu izcelsmes vietai, jo lielāka iespēja, ka viņi uzticēsies. Tāpēc darbs caur vietējiem cilvēkiem ir izšķiroši svarīgs, jo ziemeļkorējietis jutīsies brīvāk. Tomēr mēs tikšanās turim īsas. Pat tad, kad esam ieguvuši uzticēšanos, joprojām ir iespējams, ka mūs novēro. Tāpēc mums jābūt piesardzīgiem. Novērošana un kristiešu vajāšana kļūst arvien intensīvāka, un cilvēki, kas veic šo darbu, riskē ar savām dzīvībām.”

“Ziemeļkorejieši ir aizdomīgi pret gandrīz visiem.”

Pat ar visiem šiem piesardzības pasākumiem tam, ko Sung-Eun var izdarīt, ir robeža – gan viņa paša drošības dēļ, gan arī to cilvēku drošības dēļ, kuriem viņš cenšas palīdzēt.

“Lai cik ļoti mēs ilgotos dalīties evaņģēlijā un sniegt cilvēkiem palīdzīgu roku, ir daudz reižu, kad mēs vienkārši nevaram rīkoties, kā gribētos, un tas mūs padara frustrētus un nospiestus,” viņš skaidro. “Bet šie nav šķēršļi, ko var pārvarēt tikai ar cilvēciskiem spēkiem, un tāpēc šī kalpošana ir atkarīga no lūgšanas spēka vairāk nekā no jebkā cita.”

“Es varu būt pirmais un pēdējais kristietis, ko šis cilvēks jebkad satiks”

Lūgšana ir nepieciešama katrā brīdī un katrā tikšanās reizē, bet it īpaši pašu tikšanos laikā. Tās ir apzināti īsas, un viss ir atkarīgs no tām.

“Mēs veicam papildu piesardzības pasākumus katru reizi, kad mums ir iespēja satikt ziemeļkorejieti, jo šī tikšanās var maksāt viņam dzīvību, ja tā jebkad tiks atklāta,” dalās Sung-Eun. “Viņus var nosūtīt uz politisko ieslodzījuma nometni – visnežēlīgāko vietu, kur cilvēks var nonākt šajā pasaulē. Tāpēc šīs tikšanās ir tikai tiem, kas izmisīgi meklē palīdzību, un lielākoties tās ir ļoti īsas. Lauka darbiniekam vienmēr jābūt gatavam skaidri dalīties evaņģēlijā ļoti šaurā laika logā. Un mēs nekad nezinām, vai mums būs iespēja satikt šo cilvēku vēlreiz, tāpēc mēs dalāmies evaņģēlijā, zinot, ka katra tikšanās var būt pēdējā.”

Nav nekā cita kā vienīgi Jēzus Kristus.

Brāļa Andrew – “Dieva kontrabandista” un Open Doors dibinātāja – vārdi ir aktuāli šajos gadījumos: “Mums nav citas izvēles kā dalīties evaņģēlijā ar šo domu prātā: ‘Es varu būt pirmais un pēdējais kristietis, ko šis cilvēks jebkad satiks savā mūžā.'”

“Kad tu pieej katrai tikšanās reizei ar šādu attieksmi,” skaidro Sung-Eun, “kļūst ļoti skaidrs, ar ko tev jādalās. Nav nekā cita kā vienīgi Jēzus Kristus.”

Gandrīz neviens ziemeļkorējietis neierodas ar vēlmi dzirdēt to, ar ko viņš un citi lauka darbinieki tik ļoti vēlas dalīties. “Sākumā viņi parasti ir ļoti piesardzīgi, un ir redzams, ka viņi ir atnākuši nelabprāt, jo viņiem ir vajadzīga mūsu palīdzība,” saka Sung-Eun. “Lielākā daļa ierodas tāpēc, ka viņiem ir vajadzīga materiāla palīdzība un viņi jūtas, ka viņiem nav citas izvēles. Bet, kad mēs dalāmies evaņģēlijā ar skaidru mērķapziņu, šķiet, ka viņi arī izjūt šo mērķi.

“Kaut kas notiek, kad steidzamība mūsu sirdīs satiekas ar viņu steidzamību. Mēs esam satikuši daudzus cilvēkus, kas, šķiet, domā: ‘Kāpēc šis cilvēks tik nopietni grib man kaut ko pateikt?’ Viņi var būt atturīgi, un dažreiz viņi mūs atstumj. Bet, laikam ejot, mēs sākam pamanīt, ka Vārds atrod ceļu viņu sirdīs. Kad viņi sāk nopietni klausīties un saprast to, ko dzird, mēs jūtam, kā atmosfēra mainās.”

Rakstu vietas, kas vada darbu

Divas Rakstu vietas pavada Sung-Eun katrā tikšanās reizē. Pirmā palīdz viņa ikdienas darbu redzēt pareizā kontekstā.

“Es domāju par Jāņa 21. nodaļu: ‘Gani Manas avis, sargā Manas avis.’ Es palīdzu šiem cilvēkiem, bet galu galā viņi nav manas avis,” viņš saka. “Viņi ir Kunga avis. Viņš tās uztic mums un darbojas caur mums. Tāpēc es varu doties uz tikšanos pārliecībā, ka Kungs pats sagatavos mums ceļu satikties.”

Otrā ir nopietnāka, un tā atklāj kaut ko negaidītu par cilvēkiem, kas sēž viņam pretī. “Otrs pants, ar kuru cenšos dalīties, ir Ebrejiem 9:27: ‘Tāpat kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt un pēc tam stāties tiesas priekšā.’ Lielākā daļa cilvēku nekad nekļūst vienaldzīgi pret nāvi,” viņš atzīmē. “Cilvēki, ko es satieku, dzīvo ar pārliecību, ka viņi nevar atļauties nomirt – ne tāpēc, ka viņi baidītos par savu dzīvību, bet tāpēc, ka viņi dziļi uztraucas par to, kas notiktu ar viņu ģimenēm, ja viņu vairs nebūtu. Viņi aizgāja no mājām savu ģimeņu labā un jūtas atbildīgi par to, lai atrastu jebkādus līdzekļus, ko nodrošināt tiem, kurus atstāja. Tāpēc es ar viņiem runāju par nāvi un dalos ar viņiem evaņģēlijā.”

Dievs sēj sēklas, un kādu dienu tās nesīs augļus.

Tā kā katra tikšanās ir jāpārbauda un jāverificē, pirms tā var notikt, brīdis, kad tā beidzot notiek, nes sevī īpašu smagumu. “Mēs nevaram vienkārši satikt jebkuru ziemeļkorejieti, kuru gribētos, jo tikšanās var apdraudēt ne tikai viņus, bet arī mūsu lauka darbiniekus,” saka Sung-Eun. “Tāpēc mēs vispirms visu pārbaudām. Tieši tāpēc brīdis, kad mēs tiešām satiekamies, vienmēr ir piepildīts ar dziļām emocijām un pateicību. Mēs domājam par to, kā šis dārgais vīrietis vai sieviete būtu varējis nodzīvot visu mūžu un nomirt, nekad nedzirdot evaņģēliju savas valsts apspiestās sistēmas un ideoloģijas dēļ. Un tomēr Dievs viņus izvēlējās un deva viņiem šo iespēju. Šajos brīžos es varu sajust, ka Dievs darbojas un runā caur mani. Es vienmēr jūtos pagodināts būt tam daļa un būt lieciniekam šiem brīžiem Dieva darbā.”

Viens no šādiem brīžiem bija kristības. “Man reiz bija iespēja kristīt divus jaunus ziemeļkorejiešus,” atceras Sung-Eun. “Es visa laikā spēcīgi jutu Dieva klātbūtni. Viņi bija apmācīti un bija studējuši Bībeli ar mērķi dalīties apgūtajā ar savām ģimenēm pēc tam. Viņi atdeva savas dzīves Jēzum. Šī tikšanās man deva cerību, ka Dieva valstība izpletīsies caur tādiem jauniem cilvēkiem kā viņi. Tajā neauglīgajā tumsas zemē Dievs sēj sēklas, un kādu dienu tās nesīs augļus.

“Zeme izskatās tumša un bez cerības,” viņš piebilst, “bet Dievs sagatavo cilvēkus kā Rūti un Boāsu, kas ir kā mirdzoši dārgakmeņi Viņa acīs. Cik pateicīgs es par to esmu. Un tie nav tikai šie divi. Daudzi citi slepenie ticīgie studē Vārdu ar apņēmību: ja mani noķers – lai tā būtu. Ja es miršu – lai tā būtu.”

Kā jūs varat lūgt

Sung-Eun nes savus riskus, un ne visi no tiem ir dramatiski. Daži ir administratīvi un nekad nepazūd. “Vienkārši dzīvot un palikt kalpošanas vietā ir bīstami un riskanti,” viņš saka. “Es esmu redzējis, kā Dievs kārto manu vīzu situāciju, bet tas joprojām ir kaut kas, kas jāatrisina.”

Un viņam ir vēstījums jums. “Pirmkārt, lūdzu, atcerieties, ka viņi ir mūsu brāļi un māsas Kristū,” saka Sung-Eun. “Mēs esam viena miesa Kungā. Viņi ir cilvēki, par kuriem esam aicināti lūgt, par kuriem rūpēties un kurus apskaut ar mīlestību. Un, lūdzu, atcerieties, ka šie vajāšanas stāsti nav tāli vai iedomāti. Tas, ka mēs tos neredzam ar savām acīm, nenozīmē, ka tie nepastāv. Slepenā pagrīdes baznīca pastāv, un ticīgie arī. Kad mēs dzirdam par viņu vajāšanu – ja mēs, kas dalām to pašu ticību uz Jēzu, nestāvam viņiem blakus, kas to darīs?

“Situācija var šķist tik tālu no dzīves brīvajā pasaulē, ka tā var likties gandrīz nereāla. Bet tā ir viņu realitāte, un tā ir daudz ļaunāka, nekā lielākā daļa no mums iedomājas. Vajāšanas intensitāte pieaug ar katru dienu.”

Tā ir viņu realitāte, un tā ir daudz ļaunāka, nekā lielākā daļa no mums iedomājas.

Tas ir arī iemesls, kāpēc viens raksts var pastāstīt tikai daļu no stāsta. “Ir daudz stāstu, ko mēs nevaram pastāstīt, jo cilvēka dzīvība var būt likta uz spēles,” saka Sung-Eun. “Dažreiz detaļas ir jāmaina, un mēs nevaram nosaukt īstos vārdus vai atrašanās vietas. Bet, lūdzu, atcerieties, ka tās ir lietas, ko mūsu brāļi un māsas, kas slepeni seko Kristum, piedzīvo tieši tagad. Tāpēc viņu vajadzība pēc mūsu pastāvīga atbalsta un lūgšanas ir tik liela. Caur jūsu lūgšanām un atbalstu viņi spēj palikt uzticīgi un dalīties kaut vienā vārdā vairāk par Jēzu. Es gribu izmantot šo iespēju, lai izteiktu savu sirsnīgu pateicību. Caur jūsu lūgšanām un atbalstu jūs palīdzat viņus aizsargāt un saglabāt viņu dzīvības.”

Un kā jūs varat lūgt par pašu Sung-Eun? “Es izjūtu jūsu lūgšanas brīdi pēc brīža,” viņš saka. “Mēs zinām, ka aiz mums stāv lūgšanu partneri, kas uzticīgi mūs atbalsta. Katrā bīstamā brīdī mēs esam redzējuši, kā Dievs rada izeju, atjauno mūsu veselību un aizsargā mūsu kalpošanu. Katru reizi mēs esam pārsteigti par to, cik uzticīgi jūs lūdzat par mums.

“Dievs darbojas caur cilvēkiem,” viņš turpina. “Bet atrast sirsnīgus un uzticīgus cilvēkus, kas veltīs savu dzīvi šai kalpošanai, nav viegli. Mēs zinām, ka Dievs ir sagatavojis cilvēkus, lai strādātu kopā ar mums. Lūdzu, lūdziet, lai labi un uzticīgi darbinieki tiktu celti un uzticētos šai kalpošanai, un lai darbinieki, kurus Dievs jau ir sagatavojis, tiktu savienoti ar mums, lai mēs varētu kalpot vēl vairāk slepenajiem ticīgajiem.

Dievs darbojas caur cilvēkiem.

“Un, lūdzu, lūdziet, lai Kungs droši tur mūsu partnerus un mūsu darbiniekus Savās rokās, aizsargā viņus un dod iespēju šo darbu veikt droši. Lūdziet, lai lauka komanda, Open Doors saime un lūgšanu partneri un ziedotāji visā pasaulē būtu vienoti vienā prātā un kopā radītu skaistu melodiju Dievā. Mana cerība ir, ka vēl daudz vairāk cilvēku sapulcēsies, lai lūgtu par vajāto baznīcu.”

*Vārds mainīts drošības apsvērumu dēļ.