Pirmais ticīgais ciematā Meksikā

Huans bija pirmais kristietis savā pamatiedzīvotāju ciematā Meksikas dienvidos. Sešpadsmit gadus vēlāk viņa liecība pārveidoja viņa kopienu un palīdz citiem palikt nelokāmiem visā reģionā.

Huans joprojām atceras to klusumu.

Ne to mierīgo klusumu, kas nolaižas pār kalniem, bet aizslēgtu durvju un neatbildētu sveicienu klusumu – kad draugi pārstāja nākt ciemos, kaimiņi šķērsoja ielu, lai viņam izvairītos, un visa kopiena pagriezās viņam muguru.

Viņa noziegums bija vienkāršs. Viņš kļuva par pirmo kristieti savā ciematā.

Sešpadsmit gadus vēlāk tā pati kopiena, kas reiz mēģināja viņu padzīt, ir mājvieta vienai no spēcīgākajām kristiešu draudzēm reģionā. Tas, kas sākās ar viena vīra lēmumu sekot Jēzum, ir izaudzis par draudzi, kas tagad nes evaņģēliju citām pamatiedzīvotāju kopienām.

Huans lielākoties runā tzelālu – valodā, kuras izcelsme ir maiju. Viņa kopienā tā ir ierasta lieta. Gadsimtiem ilgi tradīcija ir bijusi svarīgāka par brīvību. Nekas viņā neliecina par dumpīgumu, tomēr viņa lēmums sekot Jēzum un dalīties evaņģēlijā padarīja viņu par vispretrunīgāk vērtēto cilvēku ciematā. Tas viņam maksāja reputāciju, drošības sajūtu un gandrīz arī mājas.

Dzīve bez nākotnes

“Tā bija skumja dzīve,” Huans saka par saviem gadiem pirms Kristus. Gandrīz visu, ko nopelnīja, viņš iztērēja alkoholam. “Es mēdzu dzert visu nedēļu. Tāda bija mana dzīve.”

Dažkārt viņš pazuda uz vairākām dienām, atstājot sievu un bērnus neziņā par savu atrašanās vietu. Dzeršana nebija tikai ieradums – tā noteica viņa dzīves ritmu.

Viņa stāsts nebija nekas neparasts.

Viņa ciematā, tāpat kā daudzās pamatiedzīvotāju kopienās Meksikas dienvidos, alkohols ir cieši ieausts kopienas dzīves audumā – kāzās, politiskās vienošanās, tradicionālās ceremonijās, reliģiskos svētkos.

“Cilvēki teica, ka, ja tu lasīsi Bībeli, tu kļūsi traks.”

Lielākā daļa ģimeņu uzskata sevi par katoļiem – tas ir spāņu kolonizācijas mantojums, taču viņu ticība apvieno katoļu tradīcijas ar senajiem Mesoamerikas uzskatiem. Šajā sinkrētiskajā ticībā alkohols ir ne tikai pieņemts, bet pat iedrošināts, bieži to izmanto ceremonijās, godājot pamatiedzīvotāju dievības, kas attēlotas kā katoļu svētie.

“Mana kopiena bija pilna ar elkdievību,” Huans atceras. “Dieva Vārds netika lasīts. Viņi pat aizliedza lasīt Bībeli, jo cilvēki teica, ka, ja tu lasīsi Bībeli, tu kļūsi traks.”

Huans nekad to neapšaubīja. Ne līdz brīdim, kad viņš uzzināja par Jēzu Amerikas Savienotajās Valstīs.

Negaidīts aicinājums

Huans šķērsoja robežu, lai meklētu darbu. Visiem pārējiem tas izskatījās kā veids, kā nodrošināt ģimeni. Dziļi sirdī viņš zināja patieso iemeslu. “Es gribēju vairāk naudas, lai varētu turpināt dzert.”

Tā vietā viņš atrada kaut ko tādu, ko nekad negaidīja. Apmēram gadu pēc ierašanās kāds kolēģis uzaicināja viņu uz kristiešu sanāksmi. Pirmo reizi mūžā Huans turēja rokās Bībeli un iepazina Jēzu caur Svētajiem Rakstiem.

Pārmaiņas bija tūlītējas.

“Kad es pieņēmu Kungu, Viņa miers nāca pār mani,” Huans atceras. “Es sajutu prieku. Vēlme pēc alkohola pazuda.”

Gandrīz uzreiz pēc tam, kad kļuva par kristieti, viņš saprata, ka nevar palikt Amerikas Savienotajās Valstīs ilgāk.

“Es sajutu prieku. Vēlme pēc alkohola pazuda.”

“Es atcerējos savu ģimeni un savu kopienu,” viņš saka. “Es jutu, ka Kungs aicina mani ātri atgriezties mājās, lai viņi varētu redzēt, ko Viņš bija darījis manā dzīvē.”

Viņš bija aizbraucis no Meksikas, meklēdams naudu. Viņš atgriezās ar kaut ko daudz vērtīgāku – un dega nepacietībā ar to dalīties.

Cits cilvēks atgriežas mājās

Viņa sieva, bērni un vecāki pamanīja atšķirību gandrīz nekavējoties.

“Viņi bija pārsteigti, ka es vairs nepiedzeros,” Huans saka, smaidot par šo atmiņu.

Tā vietā, lai grīļodamies ieietu pa durvīm, viņš nāca mājās, lai dalītos savā jaunajā ticībā. “Es viņiem teicu, ka ir labāka dzīve, ko Kristus mums piedāvā,” viņš saka. “Es viņiem stāstīju par mūžīgo dzīvību, ko biju atradis.”

Tiem, kas viņu pazina vislabāk, viņa pārvērstā dzīve runāja skaļāk par jebkuru sprediķi. Viens pēc otra viņa ģimenes locekļi nolēma sekot Kristum.

“Kad Dieva Vārds ienāca mūsu mājā,” Huans saka, “mēs atradām mieru, dziedināšanu un svētību. Mēs iemācījāmies atkal mīlēt viens otru kā ģimene.”

Draugi un citi radinieki, kas kādreiz dzēra kopā ar viņu, pamanīja, ka viņš vairs nepievienojas. Daži bija ziņkārīgi. Citi bija vienaldzīgi, tostarp viņa paša brālis Jacinto. Cilvēki izsmēja viņu ar iesaukām un brīdināja, ka, ja viņš sludinās, viņš tiks spiests atstāt kopienu.

Viņu draudi sāpēja.

Huans dziļi mīlēja savu kopienu. Viņš sapņoja redzēt to pārveidotu, bet daudziem viņš vienkārši bija zaudējis prātu.

Stāvēt vienam

Kad izsmiekls pārvērtās noraidījumā, Huans atklāja, ka sekošana Kristum prasīs daudz vairāk nekā atteikšanos no alkohola. Tas nozīmēja stāvēt vienam, it īpaši tad, kad viņa jaunā ticība tika uztverta kā tradīciju nodevība.

Ikreiz, kad iezagās mazdūšība, viņš atgriezās pie Lūkas 9:23: “Ja kāds grib Man sekot, tas lai aizliedz pats sevi, ņem savu krustu ik dienas un seko Man.”

“Es glabāju šos vārdus savā sirdī,” Huans saka. “Tie man palīdzēja palikt nelokāmam.”

Pirmie deviņi

Četrus mēnešus viņa ģimene palika vienīgie kristieši ciematā, līdz notika traģēdija.

Reģionā izcēlās vardarbība starp divām bruņotām grupām, un vairāki cienīti kopienas vadītāji tika nogalināti, aizstāvot savu zemi. Bēdas apklāja ciematu, un daudzas ģimenes sāka meklēt atbildes, ko senču tradīcijas nespēja sniegt.

Aptuveni tajā pašā laikā misionāri no cita reģiona ieradās evaņģelizācijas pasākumā. Daudziem ciema iedzīvotājiem vēstījums izklausījās savādi pazīstams. Tas bija tas pats evaņģēlijs, ko Huans bija pacietīgi sludinājis no malas. Tikai tagad sirdis, kas kādreiz bija slēgtas, beidzot bija gatavas klausīties.

“Tajās dienās vairāk nekā 33 cilvēki atdeva savas dzīves Jēzum,” atceras Humberto – viens no Huana draugiem, kas izsmēja viņu pēc tam, kad viņš pārstāja dzert.

Pēc savas personīgās tikšanās ar Kristu Humberto kļuva par vienu no Huana tuvākajiem partneriem evaņģēlija sludināšanā. Arī viņa brālis Jacinto pieņēma Jēzu. Kopā ar sešiem citiem ticīgajiem viņi izveidoja nelielu komandu, kas bija apņēmusies sasniegt savu kopienu, ejot no mājas uz māju un sludinot.

Pirmo reizi Huans vairs nestāvēja viens.

Sekošanas Jēzum cena

Draudzes straujā izaugsme nepalika nepamanīta. Tradicionālās varas pārstāvji vēroja ar augošām bažām – viņuprāt evaņģēlijs ne tikai ieviesa jaunu reliģiju, bet apdraudēja paražas, kas bija noteikušas kopienas dzīvi paaudžu paaudzēs.

Tradicionālie vadītāji sasauca visu ciematu uz kopsapulci.

“Vai nu jūs atsakāties no evaņģēlija, vai arī atstājat savas mājas.”

“Viņi mums teica, ka nevēlas Dieva Vārdu kopienā,” Huans atceras. Vadītāji iedeva ticīgajiem dokumentu ar ticības aizliegšanu parakstīšanai. “Viņi mums teica: ‘Vai nu jūs atsakāties no evaņģēlija, vai arī atstājat savas mājas.'”

Neviens ticīgais neparakstīja.

Sekas sekoja ātri. Misionāriem tika liegts ieiet ciematā. Pie ieejas tika novietota zīme, ka kristieši vairs nav gaidīti. Ticīgie dzīvoja pastāvīgā uzraudzībā un draudu atmosfērā.

“Pēc tam vajāšanas pastiprinājās,” Huans saka. “Mēs piedzīvojām daudz skarbu vārdu, nicinājuma un noraidījuma.”

Draudi pārvērtās vardarbībā. Vairāki misionāri, kas mēģināja apmeklēt brāļus, tika uz vairākām stundām ieslodzīti un soda kārtā piesieti pie koka stabiem. Ģimenes tika brīdinātas, ka var zaudēt mājas, ja turpinās apmeklēt kristiešu sanāksmes.

“Daudzi cilvēki tajā laikā pameta savu ticību,” Humberto atceras.

Nelokāmi vētras vidū

Palīdzība atnāca caur negaidītu darba piedāvājumu. Nezinot, kas notiek Huana ciematā, Open Doors sazinājās ar Humberto, lai palīdzētu iztulkot rokasgrāmatu “Nelokāmi vētras vidū” (Standing Strong Through the Storm, SSTS) viņu pamatiedzīvotāju valodā. Tas, kas sākās kā tulkošanas projekts, drīz kļuva par jaunās draudzes pamatu.

“Tā pienāca tieši īstajā brīdī,” Huans saka. “Mums toreiz nebija mācītāju. Studējot šo materiālu, šķita, it kā Dievs pats mūs mācītu.”

Mācību stundas mainīja veidu, kā ticīgie reaģēja uz vajāšanām – uz naidīgumu atbildot ar pazemību, nevis aizvainojumu.

“Apmācība mūs mācīja neatbildēt ar dusmām,” Huans skaidro. “Tā mācīja mūs staigāt mierā, cienīt mūsu vadītājus un dzīvot tā, lai viņi galu galā cienītu arī mūs.”

Tā vietā, lai pagrieztu muguru kopienai, kas viņus noraidīja, ticīgie izvēlējās tai kalpot – nesot malku veciem kaimiņiem, apmeklējot slimos, daloties ar ēdienu ar grūtībās nonākušām ģimenēm. Daudzi no cilvēkiem, kam viņi kalpoja, bija tie paši, kas viņus bija izsmējuši vai apdraudējuši.

“Daudzas reizes kopiena mēģināja mūs apklusināt,” Huans saka, “bet viņi nespēja. Mēs bijām nodevušies Kungam. Mēs glabājām Dieva Vārdu savās sirdīs, un Kristus mīlestība atspoguļojās mūsu dzīvēs.”

Ārpus ciemata robežām

Laika gaitā ciemats saprata, ka kristieši necenšas iznīcināt kopienas identitāti, bet svētīt to – un sirdis sāka mīkstināties. Pat tradicionālie vadītāji sāka viņus cienīt.

“Tagad viņi mūs uzklausa un pat prasa mūsu padomu, jo viņi redzēja Dieva mīlestību tajā, kā mēs pret viņiem izturējāmies,” Huans piebilst.

Šodien Huana ciematā ir baznīcas ēka un kopiena, kas ir atvērta Kristum. Huans kalpo kā tās mācītājs.

Taču tikai dažas jūdzes tālāk stāsts ir pavisam citāds.

Daudzos ciematos Meksikas dienvidos tradicionālās varas pārstāvji turpina ierobežot kristietību, spiežot daudzus ticīgos izturēt tādu pašu vajāšanu, kādu reiz piedzīvoja Huans.

Ana* dzīvo aptuveni divu stundu gājiena attālumā no Huana kopienas, ciematā, kur viņas ģimene paliek vienīgie kristieši.

“Tur viņi neļauj Dieva Vārdu,” viņa skaidro. “Evaņģēlijs nav atļauts mūsu kopienā.”

Tāpat kā Huans, Ana neuzauga kristiešu ģimenē. Evaņģēlijs sasniedza viņas ģimeni caur viņas vīratēvu – pirmo ticīgo viņu ciematā. Taču nepagāja ilgs laiks, līdz kopiena to uzzināja.

“Kad viņi uzzināja, ka esam kļuvuši par kristiešiem,” Ana atceras, “kopienas vadītāji uzrakstīja oficiālu deklarāciju, lai aizliegtu evaņģēlijam ienākt mūsu ciematā.”

“Kopienas vadītāji uzrakstīja oficiālu deklarāciju, lai aizliegtu evaņģēlijam ienākt mūsu ciematā.”

Visi to parakstīja – vīrieši, sievietes, jaunieši. Visi, izņemot viņus.

Anas vīrabrāļi tika ieslodzīti par atteikšanos pamest savu ticību. Viņas vīratēvs nekad neatguvās no tā, ko piedzīvoja, vērojot savas ģimenes ciešanas; vēlāk viņš nomira no sirdslēkmes.

“Mēs jutāmies kā bāreņi,” viņa saka, slaukot asaras. “Nebija neviena, kas mācītu mums Dieva Vārdu.”

Vairs ne vieni

Simtiem jūdžu tālāk Huans labi zināja, kā vientulība jūtas. Gadus iepriekš viņš lūdza, lai kāds viņu iedrošinātu. Tagad, pats to neapzinoties, Dievs izmantoja viņa draudzi, lai atbildētu uz kāda cita lūgšanu.

Kad Huans uzzināja par Anas ģimeni, viņš uzaicināja viņus uz savu draudzi. Divas reizes mēnesī viņi dodas ceļā, lai apmeklētu dievkalpojumus un saņemtu Bībeles un SSTS apmācību kopā ar ticīgajiem no citām vajātām kopienām.

“Jēzus mūs neatstāja vienus,” Ana saka. “Viņš mums sūtīja brāļus un māsas. Kad esmu šeit, es vairs nejūtos viena. Es jūtos pasargāta, jo tagad zinu, ka ir citi ticīgie, kas stāv kopā ar mums.”

Bībeles apmācība ir arī dziedinājusi vecās brūces. “Es biju kļuvusi rūgta pret savu kopienu,” viņa atzīst. “Es nespēju atlaisties tam, ko viņi mums bija nodarījuši. Bet caur mācību – un caur to, ko mācītājs ar mums dalījās – Dievs mainīja manu sirdi.”

Sāls un gaisma

Anas ģimene nav vienīgā, kas dodas šajā ceļā. Šodien, pateicoties peļņai no uzņēmējdarbības, ko atbalsta Open Doors, Huana draudze kalpo kā patvērums ticīgajiem no sešām citām pamatiedzīvotāju kopienām šajā nomaļajā reģionā, kur sekošana Kristum joprojām var nozīmēt noraidījumu, ieslodzījumu vai izraidīšanu.

“Mums jādara labais un jāparāda Kristus caur savu uzvedību.”

Ikreiz, kad Huans uzzina, ka kāda ģimene saskaras ar vajāšanu, viņš un viņa draudze steidz palīgā – apmeklējot kopienas vai sedzot izdevumus, lai nogādātu cilvēkus uz draudzi. Viņi pat apgādā šīs kopienas ar pārtiku un medikamentiem, kur vien tas ir nepieciešams. “Mēs mācām viņiem Dieva Vārdu, iedrošinām viņus un atgādinām, ka viņi nav vieni,” viņš skaidro.

“Viņi māca mūs būt par sāli un gaismu kopienā,” Ana piebilst. “Mums jādara labais un jāparāda Kristus caur savu uzvedību.”

Raugoties nākotnē

Tomēr Huans zina, ka darbs vēl ir tālu no pabeigšanas. Daudzi ciemati kalnos joprojām aizliedz evaņģēliju. Dažās vietās ticīgie pielūdz Dievu slepeni. Citi joprojām saskaras ar draudiem par atteikšanos aizliegt savu ticību.

Jautāts, par ko viņš šodien lūdz, Huans nevilcinās: “Es lūdzu, lai vairāk cilvēku iepazītu Kristu. Es gribu, lai katra kopiena šajā reģionā dzirdētu evaņģēliju.”

Dažus soļus tālāk Ana atsaucas ar to pašu cerību. Mājās joprojām nav baznīcas ēkas, un viņas ģimene joprojām nevar atklāti pulcēties ar citiem kristiešiem. Dažreiz viņiem neļauj aiziet, jo kopiena jau zina, ka viņi dodas uz baznīcu. Pagaidām viņi turpina doties garajā ceļā uz Huana ciematu, kad vien var.

“Es lūdzu, lai kādu dienu mēs brīvi varētu pielūgt Jēzu atklāti tur, kur dzīvojam.”

Taču viņa tic, ka tā nebūs vienmēr.

“Es ticu, ka pienāks diena, kad mēs uzcelsim baznīcu savā kopienā,” viņa saka. “Es lūdzu, lai kādu dienu mēs brīvi varētu pielūgt Jēzu atklāti tur, kur dzīvojam.”

Viņas acis pieplūst ar asarām. Viņa paskatās uz Huanu un tālāk – uz draudzi, kas ir kļuvusi par viņas patvērumu.

Tad viņa pasmaida.

“Šodien esmu laimīga,” viņa piebilst. “Esmu pateicīga Jēzum. Mēs esam izgājuši cauri tik daudz kam, bet Viņš nekad mūs nepameta.”

Anas stāsts vēl tiek rakstīts. Viņas ģimene ir atradusi drosmi sekot Kristum, bet vēl ne brīvību pielūgt Dievu atklāti. Ticīgajiem kā viņa ir vajadzīga lūgšana, lai pastāvētu zem spiediena, un viņiem ir vajadzīgi partneri, kas nodrošinās, lai apmācības kā SSTS sasniegtu jaunus ciematus, – lai nākamajai ģimenei, kas saskaras ar šādu izolāciju, nav jāgaida sešpadsmit gadus, līdz kāds atbild uz viņu lūgšanu.