Visgrūtākās spēles aizvadīšana

Futbola laukums ir tukšs. Tur stāv tikai Jeremías* un viņa dēls Josías*, 13 gadus vecs. Viņi spēlē gandrīz katru pēcpusdienu.

“Mēs nākam, lai viņu izklaidētu,” saka Jeremías, vērojot savu dēlu. Kopš bēgšanas no mājām Josías nav spējis iegūt draugus.

Šī nav pirmā reize, kad viņiem nācies atstāt visu aiz muguras.

“Viņi uzskata mūs par problēmu, jo mēs mācām cilvēkus kalpot Dievam, nevis viņiem,” viņš saka.

2023. gada decembrī karteļa grupējums, cenšoties pārņemt kontroli, apdraudēja visu kopienu. Vairāk nekā 10 000 cilvēku aizbēga.

Citāds aicinājums

Jeremías savulaik spēlēja pusprofesionālo futbolu.

“Es spēlēju gandrīz deviņus gadus, līdz Dievs mani aicināja,” viņš saka.

Viņš vienojās ar sievu: ja viņš uzvarēs čempionātā un kļūs par labāko vārtu guvēju, viņš beigs karjeru. Tā arī notika. Viņš turēja solījumu, taču jutās pazudis.

Bībeles skolā viņš uzzināja par vietām Meksikā, kur Jēzus joprojām nav zināms.

“Tajā brīdī mēs sajutām Dieva aicinājumu.”

Viņi nolēma doties turp.

“Protams, mums bija šaubas. Mēs domājām: ‘Kā mēs iztikšanām?’ Taču Kungs mums atgādināja – ja mēs Viņam paklausīsim, Viņš ir uzticīgs un nodrošinās visu, kas mums nepieciešams.”

Noraidīti, pēc tam pieņemti

2020. gadā viņi pārcēlās uz pamatiedzīvotāju kopienu Čjapasā. Viņi bija pirmie misionāri tur.

“Tā bija slēgta kopiena. Viņi neļāva mums tur dzīvot, tāpēc mēs apmetāmies divarpus stundu brauciena attālumā.”

Tomēr viņi atgriezās katru nedēļas nogali, palīdzot, kā vien varēja.

Ar laiku kaut kas mainījās.

Jeremías un viņa ģimene atrada praktiskus veidus, kā veidot saikni. Viņi palīdzēja apstrādāt zemi un nodrošināja transportu. Vienā no šiem braucieniem viņš lūdza par sievieti ar stiprām sāpēm, un viņa tika dziedināta.

“No tās dienas sāpes nekad neatgriezās. Un viņa kopā ar savu ģimeni nonāca pie ticības.”

Vēsts izplatījās, un citi ar nepacietību gribēja dzirdēt par Jēzu.

Vajāšanas sākas

Pēc trim gadiem noziedzīgie grupējumi pārņēma kontroli.

Pirmo reizi viņa ģimene redzēja bruņotus vīrus, kas ienāca un izgāja no kopienas, piespiežot vīriešus strādāt viņiem.

Jeremías viņus brīdināja: “Jūs nevarat kalpot diviem kungiem.”

Pēc tam, kad daži – tostarp Jeremías un viņa dēls – atteicās pievienoties grupējumam, sākās draudi, un bruņoti vīri plānoja nolaupīt vīriešus un zēnus.

“Mēs aizbēgām tajā naktī,” viņš atceras.

Viņa jaunākais dēls bija ļoti slims. Tomēr viņi skrēja.

“Es domāju, ka viņš nomirs tajā naktī aukstumā, bet mēs tomēr izvēlējāmies doties prom, citādi mēs visi mirtu.”

Tajā naktī Jeremías pieredzēja Dieva spēku. Viņi paslēpās zem kafijas kokiem un nesajuta aukstumu, lai gan no rīta zāle bija pilnībā slapja.

“Bija tā, it kā mēs atrastos burbulī. Mans dēls arī pārstāja klepot. Dievs mūs izglāba tajā naktī.”

Atgriešanās riskējot

Trīs nedēļas vēlāk viņi atgriezās. Bruņotie kontrolpunkti joprojām bija.

“Es baidījos,” viņš teica. Taču viņš juta, ka Dievs mudina viņu rīkoties.

Viņš izdalīja evaņģēlija bukletus, pat bruņotajiem vīriem.

“Daudzi no viņiem tur bija piespiedu kārtā. Viņiem bija vajadzīgs kaut mirklis ar Dievu.”

Durvis atkal atvērās. Viņi dalījās ar evaņģēliju ar vairākām ģimenēm un vīriešiem, kas strādāja pie nelegālajiem kontrolpunktiem.

Nakts, kad viss mainījās

2023. gada decembrī izplatījās baumas par vēl vienu uzbrukumu.

Viņi palika. Vienpadsmit dienas viņi lūdza un iedrošināja citus.

“Viņi nesaprata, kāpēc mums ir miers, līdz mēs dalījāmies ar viņiem evaņģēlijā. Daudzi tajās dienās pieņēma Jēzu.”

Tad nāca uzbrukums.

Tajā naktī viņi dzirdēja soļus, durvju laušanu un cilvēku kliedzienus.

“Mēs lūdzām visu nakti.”

Līdz rītam Jeremías un viņa ģimene bija vienīgie ciematā.

Viņi atkal aizbēga – šoreiz uz visiem laikiem.

Atstājot visu aiz muguras

Josías atceras to nakti.

“Es baidījos, ka ļaunie vīri paņems manu tēti,” viņš saka. “Es paspēju salikt tikai dažas drēbes un medu manam mazajam brālim, jo zināju, ka viņam tas būs vajadzīgs.”

Visgrūtāk bija atstāt draugus.

“Sākumā viņi bija rupji, un ar viņiem bija grūti sadzīvot,” viņš saka. Taču ar laiku viņi mainījās un kļuva par draugiem pēc tam, kad satika Jēzu. “Bija grūti viņus atstāt.”

Jeremías arī atstāja savus futbola trofejas un fotogrāfijas. Taču visvairāk sāpēja atstāt cilvēkus.

Pat tajā brīdī Dievs viņam atgādināja Jāņa 4:37: “Viens sēj un cits pļauj.”

“Mēs turpinām lūgt, lai Kungs sūta vēl rokas, kas turpinās Viņa kalpošanu tur,” viņš piebilst.

Jaunas iespējas

Dažus mēnešus vēlāk Open Doors uzzināja par viņu situāciju un palīdzēja ģimenei sākt no jauna.

“Mēs varējām iegādāties pamata lietas jaunajām mājām – plīti, mēbeles un gāzes balonu,” saka Jeremías.

Taču viņam visnozīmīgākais atbalsts bija garīgais.

Apmācību programmas “Stāvēt stipriem vētras laikā” (SSTS) ietvaros ģimene atrada dziedināšanu un dziļāku izpratni par vajāšanām.

“Es sapratu, ka paļaušanās uz Dievu padara tevi nesatricināmu,” viņš saka. “Kad tu rīkojies aiz bailēm, tu pieņem nepareizus lēmumus.”

Joprojām spēlē

Šodien viņi turpina dzīvot teritorijās, ko ietekmē karteļi.

“Viņi ir gandrīz visur, bet Dievs ir varenāks,” saka Jeremías.

Viņu bērni joprojām saskaras ar noraidījumu.

“Kaimiņiene aizliedza saviem bērniem spēlēties ar mūsējiem,” viņš atceras. “Es viņiem saku: kādu dienu, kad kopiena nodos sevi Jēzum, jums būs daudz draugu.”

Tomēr viņi turpina lūgt par kopienu.

“Organizētā noziedzība lika mums zaudēt visu… bet Jēzus mīl šos cilvēkus, un viņiem ir jādzird par Viņu.”

Jeremías tagad kalpo kā SSTS apmācītājs, ceļojot kopā ar sievu, lai stiprinātu citus vajātos kristiešus.

“Es dalos ar savu liecību un atgādinu viņiem, ka Dievs var mūs svētīt, lai kur mēs būtu, ja vien mēs paklausām.”

Aicinājums lūgt

“Tas ir kā futbola spēles sākums,” viņš saka. “Dievam ir labi plāni, un Viņš tos piepildīs.”

Kopš 2020. gada Meksikā ir vajāti vismaz 6 899 kristieši – ar tiem pietiktu, lai aizpildītu visas Pasaules kausa izlases vairāk nekā piecas reizes.

Laikā, kad futbols pievērš globālo uzmanību Meksikai, Jeremías lūdz aizlūgt:

“Lūdziet par garīgu un fizisku spēku. Lai liesma neizdziest. Lai Dieva darbs turpinās, neskatoties uz vajāšanām.”