Ticība un futbols tumsas vietās
Vienā no Meksikas reģioniem, ko visvairāk skārusi organizētā noziedzība, kāda ģimene izmanto futbolu, lai nestu cerību un ticību.
Dalīties ar evaņģēliju Centrālajā Meksikā ir grūti. Karteļi kontrolē ikdienas dzīvi, un kopienas ir naidīgas pret citām pārliecībām.
Tomēr tieši šeit Juan Manuel Ruiz* jutās aicināts kalpot. “Mēs stāstām, ka Dievs var mainīt dzīves, ka cilvēkiem vairs nav vajadzīgas narkotikas vai kas cits — tikai Viņš.”
Viņš pārcēlās uz turieni 2013. gadā kopā ar ģimeni, apņēmies sasniegt jauniešus, pat ar lielu risku.
“Kad es pirmo reizi iekāpu šajā vietā, es jutu, ka Kungs runā uz manu sirdi: ‘Vai tu atceries, ka visur, kur spers tava kāja, tas būs Manai godībai? Šis ir tavs laiks un tava vieta.'”
Sirds jauniešiem
Kādu dienu, skrienot, pusaudžu grupa draudēja viņu nogalināt un dzinās viņam pakaļ, mētājot akmeņus.
“Viņi bija mazāk nekā metru attālumā,” viņš atceras. “Bet bija tā, it kā kāds akmeņus novirzītu malā.”
Dusmu vietā viņa sirdī kaut kas mainījās.
“Dievs man teica: ‘Tāpat kā tev vajag Mani, arī viņiem vajag.'”
No tā brīža viņš saskatīja kaut ko aiz viņu vardarbības. Šie jaunieši — tālu no Dieva, veidoti salauztu apstākļu ietekmē un cerības meklējumos.
Futbols atver durvis
Pagrieziena punkts nāca caur viņa meitu Karla*, kas spēlēja futbolu. Caur viņas spēlēm Juan Manuel ieraudzīja realitāti, ar ko saskārās pusaudži: sagrautas ģimenes, nabadzība un pastāvīgs spiediens pievienoties noziedzīgām grupām.
“Pietiek, ka kāds piedāvā naudu,” viņš skaidro.
Šī realitāte skaidri parādīja, cik ļoti šiem jauniešiem ir vajadzīgs ne tikai treneris, bet cerība.
Viņš atpazina sevi viņos. Kādreiz tālu no Dieva, viņš pats bija izglābts no atkarības un bezjēdzīgas dzīves. Tagad viņš zināja, kas viņiem nepieciešams.
“Šiem jauniešiem vajag reālas iespējas. Viņiem vajag citu dzīvesveidu.”
Šī iespēja radās, kad viņu uzaicināja trenēt meiteņu komandu pēc krīzes ar iepriekšējo treneri.
Viņš sāka ar nelielām lūgšanu grupām treniņu beigās. Pamazām viņš sāka dalīties ar īsām Bībeles pārdomām.
“Es viņām mācīju, kā Dievs viņas redz — cik vērtīgas viņas ir Viņa acīs.”
“Treneris man teica, ka es esmu Dieva meita, un man jārīkojas atbilstoši.”
Karla stāvēja viņam blakus.
“Ar katru treniņu mēs kļuvām par draugiem un viņas atvēra savas sirdis,” viņa stāsta.
Sekoja pārmaiņas. Meiteņu uzvedība uzlabojās, un pat viņu vecāki to pamanīja.
“Meitenes pārstāja lietot rupjus vārdus un būt agresīvas. Kad viņām jautāja, kāpēc, viņas atbildēja: ‘Jo treneris man teica, ka es esmu Dieva meita, un man jārīkojas atbilstoši.'”
Pārvērtība caur spēli
Pēc astoņiem mēnešiem Juan Manuel paplašināja darbu, iekļaujot zēnus un mazākus bērnus.
Viena gada laikā vairāk nekā 120 jaunie cilvēki dzirdēja evaņģēliju caur futbolu.
Viņa darbs kļuva pazīstams, un atvērās vairāk durvju tuvējās kopienās.
Viņš sāka vadīt treniņus visā reģionā un mācīt darbnīcas, kas balstītas Bībeles principos, skolās un kultūras centros. Viņš arī izveidoja kopienas virtuvi bērniem no trūcīgām ģimenēm un sāka apmeklēt rehabilitācijas centrus, nesot evaņģēliju.
Ietekme sniedza tālāk par laukumu. Saskaņā ar vietējās policijas veiktu pētījumu, vardarbība vietējās skolās strauji samazinājās, un jaunieši sāka izvēlēties citu ceļu — ceļu, kas piepildīts ar Dieva mīlestību un mērķi.
“Kad policija jautāja pusaudžiem, kāpēc, viņi atbildēja: ‘Nu, mācītājs mums māca, ka mēs varam dzīvot citādi,'” viņš atceras.
Pat divi pusaudži, kas kādreiz mēģināja viņu nogalināt, tagad ir daļa no kopienas.
“Tagad tie zēni ir mani draugi. Viņi rūpējas par mani un lūdz padomu,” viņš saka. “Mēs sapratām, ka tas, ko darījām caur futbolu, pārveidoja kopienu daudz tālāk, nekā gaidījām. Tā vairs nebija tikai komanda; tā bija kalpošana Dieva godībai.”
Saskaroties ar vajāšanu
Kalpošanai augot, pieauga arī riski.
Karteļu dalībnieki uzraudzīja aktivitātes. Reizēm Juan Manuel tika apdraudēts vai viņam tika liegta piekļuve noteiktiem apvidiem.
“Mēs varējām aiziet līdz noteiktam punktam, un pat pirms tam mums bija jālūdz atļauja,” viņš atceras.
Arī kopienas līderi ir likuši šķēršļus viņu ceļā, plānojot obligātas sapulces tajā pašā laikā, kad notiek treniņi. “Tomēr bērni pa kluso aizlavījās, lai atnāktu,” viņš piebilst.
2026. gadā, pēc tam, kad valdības operācija pret karteļa vadoni izraisīja vardarbību, viņš saņēma tiešus nāves draudus.
Juan Manuel un viņa ģimene bēga gandrīz divas nedēļas.
Viņš joprojām atceras tās dienas: motocikli ar bruņotiem vīriem, kas patruļēja apkaimē, mašīnas, kas dega ielās, un bailes visur.
“Ziņas nerāda to, kas patiesībā notiek,” viņš skaidro. “Tā ir mūsu ikdiena.”
Tomēr viņi paliek nelokāmi.
“Mana ģimene un es esam nolēmuši, ka dalīties ar Vārdu ir svarīgāk. Neskatoties uz riskiem, mēs uzticamies Dievam vairāk nekā savām bailēm.”
Stiprināti
Pirms trim gadiem Open Doors sazinājās ar Juan Manuel un uzaicināja viņu uz apmācību “Stāvēt stipram vētrā” (Standing Strong Through the Storm).
“Es sapratu, ka mēs piedzīvojam vajāšanu; un cik svarīgi ir tikt stiprinātam, lai tai pienācīgi stātos pretī,” viņš saka.
Kopš tā laika ir mainījusies viņa skatījums, un arī viņa kalpošanas ietekme.
Daži no pusaudžiem, kurus viņš mentorē, tagad paši sāk dalīties ar evaņģēliju.
“Viņi saka: ‘Tagad, kad mēs esam sagatavoti, mēs vēlamies atbalstīt citus, kas piedzīvo līdzīgas situācijas.'”
Arī Karlas ticība šajā procesā kļuva stiprāka.
“Dievs man mācīja par Savu neatlaidību,” viņa saka. “Viņa mīlestība ir pacietīga; tā mūs gaida. Tieši tā Viņš ir strādājis šo jauniešu sirdīs.”
Ticība, kas turpinās
Šodien futbola komandas projekts ir beidzies, bet misija turpinās.
Juan Manuel un viņa ģimene joprojām kalpo skolās un kopienās, daloties ar evaņģēliju visur, kur atveras durvis. Nesen viņš saņēma jaunu iespēju atkal trenēt vienā no vietējām skolām.
“Tā ir svētība, ka Dievs uztur mūs fokusētus uz Savu mērķi.”
Tagad viņš ir savas draudzes mācītājs un turpina ieguldīt nākamajā paaudzē.
“Tā ir svētība, ka Dievs uztur mūs fokusētus uz Savu mērķi… šis ir mans aicinājums, līdz Viņš mani aicina mājās.”
Viņa lūgšana paliek tā pati: “Kungs, palīdzi mums sasniegt vēl vienu cilvēku, vēl vienu ģimeni.”
Neskatoties uz pastāvīgajiem izaicinājumiem — tostarp viņa sievas nepieciešamību pēc operācijas — ģimene turpina uzticēties Dievam un kalpot uzticīgi.
Pasaules kausa izcīņai pievēršot uzmanību Meksikai, Juan Manuel lūdz lūgšanu:
“Priekšā ir grūti laiki. Izbaudīsim šo brīdi, bet arī aizlūgsim par draudzi,” viņš saka. “Mums vajag cilvēkus, kas ir gatavi sacīt: ‘Te es esmu. Sūti mani.'”
