Mūsdienu Damaskas ceļa pieredze: mācītāja Santosh stāsts
Vīrietis no priestera ģimenes Nepālā, kurš kādreiz neieredzēja kristiešus, ne tikai ir nodevis savu dzīvi Kristum, bet tagad cenšas arī citus padarīt par Jēzus mācekļiem. Kādreiz vajātājs, tagad viņš ar prieku saskaras ar vajāšanām Kristus dēļ un uzskata to par privilēģiju. Mācītāja Santosh dzīve atspoguļo dramatisko Saula pārvēršanos par Pāvilu Bībelē.
Tievs vīrietis ar brillēm, ap piecdesmit pieciem gadiem vecs, mūs sagaidīja ar smaidu. Baltā kreklā, melnās biksēs un melnās kurpēs viņš izskatījās izglītots. Salicis abas rokas kopā, viņš mūs sveicināja: “Jai Masih Ki”, kas nozīmē “Slava Kungam” – ierasts kristiešu sveiciens Nepālā.
OD vietējais partneris mūs ar viņu iepazīstināja, sakot: “Šis ir mācītājs Santosh. Viņam ir stāsts, ar ko dalīties.”
Mācītāja Santosh jautrais smaids bija valdzinošs, un bija grūti noticēt, ka viņš ir tas pats cilvēks, kurš kādreiz neieredzēja un vajāja kristiešus. Vēlāk viņš pats piedzīvoja vajāšanas un vardarbību, kļuvis par Kristus sekotāju.
Uzlicis savu krāsaino Dhaka Topi – nepāliešu cepuri -, viņš ērti iekārtojās koka krēslā un mums uzsmaidīja – skaidra zīme, ka ir gatavs stāstīt.
Santosh nāk no hinduistu priestera ģimenes. Smiedamies viņš teica, ka kādreiz bija pret kristiešiem un kristietību. “Es nekad nelaidu garām nevienu iespēju traucēt vietējo draudzi, kas atradās mūsu apkaimē, un ņirgāties par mācītāju. Es meta akmeņiem pa baznīcu ikreiz, kad tur notika dievkalpojums. Cilvēki, kas apmeklēja baznīcu, mani sauca par “Shaitan” [Sātanu]. Es lepojos ar to, ka traucēju viņu dievkalpojumus,” viņš dalās. Pusaudža gados Santosh dzīvoja nemierīgu dzīvi – ietiepīgs savas reliģijas un priestera ģimenes izcelsmes dēļ. Viņš iesaistījās arī sliktā uzvedībā – dzēra alkoholu, iekļuva kautiņos un tā tālāk. Apkārtnes ļaudis, viņa skolotāji un skolas direktors neieredzēja viņa nekaunīgo attieksmi un vienmēr dēvēja viņu par “ne pie kā nederīgu puiku” un “nelabojamu”.
Skolas gados Santosh kopmītnē dalīja istabu ar kristieti zēnu. Viņš gandrīz nesarunājās ar to reliģiskās piederības dēļ.
Santosh mums pastāstīja par fizisko slimību, no kuras cieta pusaudža gados. Kopš 15 gadu vecuma viņam bija krampji un viņš daudzas reizes zaudēja samaņu. Ģimene vērsās pie burvjiem un iztērēja daudz naudas, cenšoties viņu izārstēt, bet visi centieni bija veltīgi. Tika upurēti daudzi dzīvnieki, un gandrīz pieci gadi pagāja bez jebkāda atvieglojuma. Tikmēr viņa kristietis istabas biedrs mēģināja dalīties ar Santosh evaņģēlijā, ko tas pastāvīgi noraidīja.
Santosh dalās: “Daudzas reizes mans kristietis istabas biedrs mēģināja stāstīt par Jēzu un Viņa mīlestību, bet es vienmēr neklausījos un dažreiz pat asi viņam pretojās. Neskatoties uz manu noraidījumu un naidīgumu, viņš vienmēr par mani rūpējās. Reiz es istabā saļimu krampos, un ticīgais draugs par mani lūdza. Es tūlīt tiku dziedināts un jutu, ka mans ķermenis kļuvis pilnīgi vesels.” Šī dziedināšana pakāpeniski lika viņam apzināties Kristus spēku, un viņš sāka kopā ar draugu apmeklēt baznīcu. Viņam bija aptuveni 20 gadu, kad viņš pieņēma Kristu par savu Kungu un nolēma Viņam sekot.
Savējo nicināts
Santosh zaudēja tēvu jaunā vecumā un dzīvoja ar māti un brāļiem un māsām. Pēc atgriešanās mājās no kopmītnes Santosh pastāstīja ģimenes locekļiem par savu jauno ticību. Viņi bija tik saniknoti, ka māte viņu piekāva ar koka nūju un pat izdzina no mājas.
Santosh pirmo reizi piedzīvoja naidīgumu no savas ģimenes. Pārņemts ar bēdām un sāpēm, viņš vērsās pie savas draudzes mācītāja. “Man nebija, kur iet, tāpēc es devos uz sava mācītāja mājām un izstāstīju viņam, kā ģimene reaģēja un ko viņi man izdarīja. Mācītājs ļāva man palikt viņa mājā trīs mēnešus. Vēlāk viņš mani nosūtīja uz Bībeles apmācību,” viņš stāsta, acīs pateicība pret savu mācītāju.
Santosh iestājās vienu mēnesi ilgā Bībeles kursā, lai vairāk uzzinātu un izprastu Svētos Rakstus.
“Pēc viena mēneša apmācības Bībeles skolā es iemācījos, kā dalīties savā ticībā uz Jēzu. Ar lielu entuziasmu es sāku dalīties labajā vēstī, bet viņi ņirgājās, sakot: ‘Vispirms sludini savai ģimenei un tad nāc pie mums,'” Santosh saka, sakrustojot kājas un pārvietojoties krēslā.
Viņa sirdī radās izaicinājums iegūt savus ģimenes locekļus Kristum.
Aizveda visu ģimeni pie pestīšanas
Dažus mēnešus vēlāk Santosh vilcinādamies, bet lūgšanās apciemoja savu ģimeni un izskaidroja viņiem atbrīvošanu no slimības un savu pārveidoto dzīvi. Lai gan viņi bija vienaldzīgi, viņš turpināja dalīties evaņģēlijā. Redzot, cik mierīgs un pieklājīgs viņš ir kļuvis salīdzinājumā ar iepriekšējo nekaunīgo uzvedību, arī ģimenes locekļi pakāpeniski pieņēma Kristu. Rezultātā viņi sāka ģimenē apmeklēt baznīcu, nēsājot līdzi Jauno Derību, kas viņiem bija uzdāvināta.
Mācītāji parasti jaunajiem ticīgajiem dod Jauno Derību, jo Vecās Derības izpratne var būt sarežģīta bez teoloģiskas vadības.
Santosh radinieki un kopiena šīs pārmaiņas nepieņēma un izrādīja pretestību. Parasti hinduistu priesteri un viņa ģimene tiek godāti pārējā kopienā. Taču pēkšņi Santosh ģimene, lai arī no priestera ģimenes, saviem kaimiņiem kļuva kā neaizskarami. Pirmo reizi Santosh un viņa ģimene piedzīvoja šādu vienaldzību un naidīgumu no savas kopienas un ciemata iedzīvotājiem.
Santosh dalījās mokās, ko viņš un viņa ģimene piedzīvoja pēc Kristus pieņemšanas. “Neviens no ciemata iedzīvotājiem mūs neieredzēja. Viņi vairījās pat no mūsu pēdām. Ja viņiem gadījās mūs satikt, viņi nekavējoties veica šķīstīšanas rituālus. Viņi izturējās pret mums kā pret neaizskaramajiem.
Pat veikalos viņi neļāva mums pirkt lietas. Kad mēs gājām kaut ko nopirkt, viņi lika mums aiziet, sakot, ka nevēlas mūsu naudu. Tāpēc mēs gājām uz citu kaimiņu ciematu, nopirkām nepieciešamo un atgriezāmies savā ciematā.”
Neskatoties uz nomācošo vidi savā ciematā, Santosh turpināja pavadīt savu mācītāju, kad tas devās kalpot ciematos. Pieaugot garīgi, mācītājs viņu arvien vairāk iedrošināja.
Tikmēr Santosh un viņa ģimene tika ne tikai garīgi un emocionāli pazemoti – ciemata iedzīvotāji sāka viņus fiziski iespaidot. Ikreiz, kad Santosh mēģināja viņiem skaidrot Rakstus, viņi nevarēja paciest viņa vārdus un smagi viņu piekāva. Kad māte un māsas mēģināja viņu aizsargāt un aizstāvēt, arī pret viņām kopienas locekļi izturējās vardarbīgi. Kādā reizē viņš tika smagi piekauts, ievilkts laukā un tur atstāts.
Nespēdams panākt, lai radinieki saprastu viņu jaunatklāto ticību, un nespēdams izturēt ciemata iedzīvotāju nievāšanu, Santosh ar ģimeni pārcēlās uz citu vietu, tuvāk baznīcai.
Uzasināts rīks – sagatavots Meistara kalpošanai
Apzinoties, ka draudzē ir nepieciešams svētdienas skolas skolotājs, Santosh pabeidza īsu apmācības kursu un sāka mācīt bērnus. Vēlāk, ar sava mācītāja rekomendāciju, viņš iestājās Bībeles koledžā tālākām studijām.
Pēc dažiem gadiem Santosh atgriezās savā dzimtajā pilsētā un spēja tur uzsākt kalpošanu. Taču atkal viņš saskārās ar smagu pretestību no kopienas par baznīcas dibināšanu. Ciemata iedzīvotāji uzbruka viņa mazajai baznīcai, iznīcināja mēbeles un skaņu sistēmu un pat sūdzējās par viņu policijai. Policija viņu norāja par dievkalpojumu vadīšanu bez valdības atļaujas. Ciemata iedzīvotāju naidīgums kļuva tik intensīvs, ka viņš bija spiests vēlreiz atstāt savu dzimto pilsētu.
Uz jautājumu, kāpēc ir tik liela pretestība pret viņu un viņa darbu kopienā, Santosh atbildēja, piebīdot savu Dhaka Topi: “Tā kā mēs nākam no brahmanu (priesteru) ģimenes, mūsu kopiena neieredzēja to, ka esam pieņēmuši Kristu un kļuvuši par kristiešiem. Viņi uzskata, ka tā ir zemāku kastu cilvēku reliģija, un raugās uz mums no augšas. Kastu sistēma ir dziļi iesakņojusies kultūrā, un cilvēki ar to dzīvo jau gadsimtiem. To praktizēja mūsu senči, un tā turpinās vēl šodien.”
Sagatavots vajāšanu priekšā
Pēc tam Santosh pārcēlās uz citu vietu, kur turpina saskarties ar vietējās kopienas pretestību. Tomēr situācija tagad ir citāda, jo viņš ir iemācījies, kā ar to tikt galā. Pirms dažiem gadiem no drauga viņš uzzināja par Gatavības vajāšanām semināru, ko vada OD partneri, un nolēma to apmeklēt. Viņš saka: “Ja es būtu saņēmis šo apmācību agrāk, es būtu varējis labāk tikt galā ar grūtībām, ar kurām saskārāmies es un mana draudze. Tomēr šī apmācība ir ļāvusi man izprast situācijas realitāti un devusi drosmi stāties pretī pretestībai.”
Lai apbruņotu savas draudzes locekļus ar šīm mācībām, viņš tagad savā draudzē vada Gatavības vajāšanām apmācību un pastāvīgi stiprina savu ganāmpulku.
Santosh ar pateicību izsaka: “Es pateicos šai kalpošanai par to, ka tā apbruņoja mani un manu draudzi un stāvēja mums līdzās, lai mēs izprastu vajāšanu Bībeles perspektīvu un to, kā mēs varam tām stāties pretī ar Dieva palīdzību.”
Viņš piebilst: “Ne tikai man un manai ģimenei, bet šī apmācība palīdz arī manai draudzei un jaunajiem ticīgajiem būt gataviem stāties pretī kopienas naidīgumam. Caur šo apmācību mēs varējām izprast vajāšanu Bībeles perspektīvu – ka Dievs izmanto nelabvēlīgas situācijas, lai mūs stiprinātu un padarītu par Sāli un Gaismu tiem, kas ir ap mums.”
Uz jautājumu par viņa attieksmi pret cilvēkiem, kas viņu vajā, Santosh ar smaidu dalās: “Kādreiz es pret kristiešiem izturējos tieši tāpat, nezinot patiesību. Tagad viņi vajā mani, jo arī viņi nezina patiesību. Kā Jēzus mums mācīja piedot tiem, kas pret mums grēko, es viņiem piedodu un lūdzu, lai viņi iepazīst patiesību.”
Viņš lūdz lūgšanas par savu draudzi, sakot: “Lūdzu, lūdziet par mani, manas draudzes locekļiem un daudziem citiem, kas tiek vajāti un spiesti pārcelties. Lūdziet, lai cilvēki saprot evaņģēliju un atsaucas pozitīvi,” viņš noslēdz, nesot dziļas rūpes par savu kopienu.
*Vārds mainīts drošības apsvērumu dēļ.
Lūdziet
- Lūdziet par mācītāju Santosh un viņa kalpošanu. Viņš dedzīgi vēlas sasniegt cilvēkus, īpaši savas dzimtās pilsētas ciemata iedzīvotājus, ar evaņģēliju. Lūdziet, lai Dievs mīkstina viņu sirdis, lai pieņemtu pestīšanas vēsti.
- Mācītājam Santosh ir sirds nasta apmācīt un sagatavot mazo mājas draudžu mācītājus draudzes kalpošanā. Lūdziet, lai viņš spēj īstenot savu vīziju.
- Tā kā Gatavības vajāšanām apmācība sagatavo ticīgos stāties pretī grūtībām, lūdziet, lai viņi iegūst garīgu spēku stāvēt nelokāmi par Kristu, nepadodoties.
- Lūdziet par Nepālu – valsti ar bagātu daudzveidību -, lai tās iedzīvotāji piedzīvo Kristus mīlestību un dzīvo pārveidotas dzīves.
- Vajāšanas pieaug, un mācītāji un draudzes ir pastāvīgi uzbrukumu mērķis, īpaši Nepālas dienvidu provincēs. Atbalstiet ticīgos mazajās mājas draudzēs un viņu mācītājus, lai viņi paliek nelokāmi ticībā, saskaroties ar pretestību, un kopīgi vienoti stājas pretī izaicinājumiem.
- Bieži draudzes, ticīgie un mācītāji ir spiesti pārcelties uz attāliem apvidiem, lai izvairītos no ekstrēmistu uzmākšanās. Lūdziet par Dieva apredzību, vadību un aizsardzību pār viņiem.
