Kad cerība šķita zaudēta Indra Maya dzīvē Nepālā

Lielāko daļu savas dzīves Indra Maya ticēja, ka viņa mirst.

Indra uzauga Nepālā un cieta no smagas slimības. Viņai pastāvīgi sāpēja krūtis, viņa atklepoja asinis, un viņas ķermenis ar katru gadu kļuva vājāks. Viņas ģimene ievēroja tradicionālos hinduisma ticējumus, un viņas tēvs strādāja par burvju ārstu. Viņi izmēģināja visu, lai viņu izdziedinātu — rituālus, upurēšanu tempļos un apmeklējumus pie garīgajiem dziedniekiem —, bet nekas nepalīdzēja.

“Es apmeklēju daudzus tempļus un burvju ārstus. Mēs upurējām kazas tempļos un darījām daudz ko citu, bet mana slimība tā arī netika izdziedināta,” stāsta Indra. Arī viņas tēvs, kas bija burvju ārsts, nespēja viņu izdziedināt.

Pat pēc apprecēšanās un bērnu piedzimšanas slimība neatkāpās. Viņa kļuva tik vāja, ka tikko spēja pacelt katlu. Brīžiem viņa ticēja, ka mirs, un nemitīgi uztraucās par to, kas notiks ar viņas mazajām meitām, ja viņas vairs nebūs.

“Man nebija nekāda spēka, un manā ķermenī nebija pietiekami daudz asiņu. Tā kā es neko nespēju darīt, man vienmēr likās, ka es mirstu,” viņa skaidro.

Tad kādu dienu kāda tuvumā dzīvojoša kristiete viņai pastāstīja kaut ko tādu, ko viņa nekad iepriekš nebija dzirdējusi:

“Ja tu iesi uz baznīcu un lūgsi Dievu, Jēzus var tevi izdziedināt.”

Izmisīgi ilgojoties pēc cerības, Indra nolēma iet.

Sākumā viņa daudz ko nesaprata par kristietību. “Bet, tiklīdz es uzzināju par Kristu, es sāku regulāri apmeklēt baznīcu,” stāsta Indra. Dažu mēnešu laikā kaut kas sāka mainīties. Pamazām viņai atgriezās spēks. Slimība, kas gadiem ilgi bija noteikusi viņas dzīvi, sāka atkāpties.

Indrai tas bija jaunas dzīves sākums. Drīz pēc tam viņa izvēlējās kristīties.

Taču, lai gan fiziskā izdziedināšana deva cerību, viņas lēmums sekot Kristum radīja jaunus izaicinājumus.

Tajā laikā viņa bija vienīgā kristiete savā ģimenē.

Kad viss šķita zaudēts

Viņas vīrs nesaprata viņas ticību. Indra stāsta: “Mans vīrs vēl nebija pieņēmis Kristu, bet es mēdzu ņemt savus bērnus līdzi uz baznīcu.”

Radinieki apšaubīja viņas lēmumu un izdarīja spiedienu, lai viņa turpinātu piedalīties tradicionālajos rituālos. Dažreiz viņas vīrs pat rāja viņu par nelieliem ziedojumiem baznīcā, draudot, ka pārtrauks dot naudu pārtikai.

Sešus līdz septiņus gadus viņa stāvēja pretī šai pretestībai viena.

Tomēr viņa atteicās padoties.

Tā vietā viņa lūdza Dievu.

Viņa lūdza par savu vīru. Viņa lūdza par saviem bērniem. Viņa lūdza, lai kādu dienu viņas ģimene iepazītu to pašu cerību, ko viņa bija atradusi.

Viņas neatlaidība galu galā nesa augļus.

Gadus vēlāk viņas vīrs sāka apmeklēt baznīcu. Redzot pārvērtību viņas dzīvē un ilgi gaidītā dēla piedzimšanu, arī viņš nolēma sekot Kristum. Galu galā viņš tika kristīts un kļuva par ticīgo līdzās viņai.

Šodien visa viņu tuvākā ģimene dalās vienā ticībā.

“Mēs nekad nepiedalījāmies nevienā rituālā un nedāvājām naudu rituāliem, jo zinājām — ja mēs to darītu, mūsu rīcība būtu pret Dievu,” ar pārliecību stāsta Indra.

Indras ceļš ar to nebeidzās. Viņas stāsts sāka ietekmēt cilvēkus apkārt.

“Es pat nezinu, kā es izdzīvoju, bet es zinu, ka Dievs mani tajā dienā izglāba.”

Indra

Kad viņas brāļameita smagi saslima un sāka uzrādīt garīgās nestabilitātes pazīmes, ģimene jau bija iztērējusi lielu daļu naudas ārstēšanai. Kad citu iespēju vairs nebija, viņi vērsās pie Indras.

Viņa lūdza par meiteni un uzticēja viņas situāciju Dievam.

Nedēļas laikā meitene atveseļojās.

Šis brīdis dziļi ietekmēja ģimeni. Drīz pēc tam arī Indras māsa izvēlējās pieņemt Kristu.

Šodien viņas māsa turpina sludināt evaņģēliju savā ciemā — lai gan tas maksā dārgi. Reizēm ciema iedzīvotāji viņu ir sišuši ar bambusa nūjām un izsmējuši viņas ticību par kristiešu sapulču rīkošanu.

Tomēr viņa turpina vadīt lūgšanu sapulces un kalpot savai kopienai.

Pateicoties ticībai, kas sākās ar vienas sievietes liecību, ciemā tagad ir baznīcas, kur iepriekš to nebija.

Arī pati Indra ir piedzīvojusi Dieva aizsardzību spēcīgā veidā. Kādu nakti stipra lietus laikā viņa palīdzēja draudzenei, kuras māju apdraudēja zemes nogruvums. Tikai dažas minūtes pēc tam, kad viņas pameta māju, milzīgs nogruvums apraka visu apkārtni.

“Zemes nogruvums pēkšņi aizrāva manu draudzeni. Es skrēju tik ātri — es pat nezinu, kā es izdzīvoju, bet es zinu, ka Dievs mani tajā dienā izglāba. Es gribu pateikties Kungam par to visu,” atceras Indra.

Viņa izglābās dažu mirkļu starpībā.

Atskatoties uz pārdzīvoto, viņa tic, ka Dievs saglabāja viņas dzīvību, lai viņa varētu turpināt dalīties Viņa vēstī ar citiem.

Viņa saskaras arī ar fiziskiem izaicinājumiem. Pirms gadiem nelaimes gadījumā ar kazu tika ievainota viena viņas acs, un tagad viņai ir mākslīgā acs un ierobežots redzes lauks. Tas apgrūtina smalku darbu veikšanu, taču viņa joprojām piedalās un sniedz savu ieguldījumu, cik vien var, Viņa valstības paplašināšanai.

Šodien Indras dzīve izskatās pavisam citādi nekā dienās, kad slimība viņu piesaistīja gultai. Lai gan viņas ģimene joprojām cīnās ar finansiālām grūtībām un viņai nepieder ne zeme, ne māja, tagad viņa dzīvo ar mieru un mērķi.

Apmācība, kas atvēra durvis

Ar OD vietējo partneru un vietējo baznīcu starpniecību viņa ir kļuvusi par daļu no sieviešu aušanas centra, kas nodrošina darbu un kopienu sievietēm, kuras ir piedzīvojušas grūtības un vajāšanu.

Centrs ir vairāk nekā darba vieta. Tā ir vieta, kur sievietes kopā lūdz Dievu, atbalsta cita citu un garīgi aug.

Indrai tas ir bijis iedrošinājuma avots. Visvairāk centrā viņa novērtē sadraudzību.

“Mēs lūdzam cita par citu,” viņa saka. “Mēs esam māsas no vienas baznīcas, un mēs iedrošinām cita citu.”

Partneru un ziedotāju atbalsts ir palīdzējis padarīt šādas iespējas iespējamas — nodrošinot ne tikai ienākumus, bet arī cieņu un garīgu iedrošinājumu sievietēm, kas ir pārcietušas grūtības.

Indra sapņo, ka šī kalpošana turpinās augt, lai vēl vairāk ciešošu sieviešu varētu atrast atbalstu un cerību. “Es lūdzu, lai vairāk māsu, kas cīnās, varētu šeit atnākt,” viņa saka. “Sievietēm, kurām ir grūtības, vajadzētu būt vietai, kur viņas var strādāt un kļū