Dorji ar prieku katru dienu nes krustu, kā Jēzus mācīja Saviem mācekļiem
Pēc pieredzes, kas gandrīz beidzās ar nāvi, mācītājs Dorji* veltīja savu dzīvi Dievam. Būdams vecākais dēls ģimenē, viņš vēlējās, lai viņa ģimene tiktu atbrīvota no burvestībām un to praktizēšanas. Par Kristus pieņemšanu viņš un viņa ģimene pastāvīgi saskaras ar diskrimināciju no radinieku un kopienas puses, taču viņi ir apņēmušies kalpot Dievam, iedrošinot citus un rādot ceļu uz patiesu brīvību.
Mācītājs Dorji sirsnīgi uzņēma OD partnerus ar platu smaidu un ieveda mūs istabā, norādot uz krēsliem, kur apsēsties. Mēs ieņēmām vietas pieticīgajā istabā ar minimālu mēbeļu klāstu. Līdzīgi citām apkārtējām ēkām, viņa mājoklim bija raksturīgā Butānas arhitektūra ar spilgtām krāsām – zaļu, dzeltenu, sarkanu un brūnu, kas ir ierasta ainava Pērkona Pūķa Zemē.
Saskaņā ar valsts identitāti mācītājs Dorji bija tērpies nacionālajā tērpā – tumši brūnā un sarkanbrūnā svītrainā Gho, (ceļgaru halātu ar salocītām piedurknēm) un garām zeķēm līdz ceļiem. Viņa sejā bija redzams lepnums, kad viņš skaidroja tradicionālo apģērbu.
Tāds pats lepnums un gods atspoguļojās viņa sejā, kad viņš stāstīja par savu tikšanos un attiecībām ar dzīvo Dievu.
Bezcerībā atrada mūžīgo cerību
Pirms daudziem gadiem viņš zaudēja tēvu burvestību dēļ. Kā stāstīja mācītājs Dorji, viņa ģimene bija zem lāsta. “Mans tēvs nomira jauns. Lai gan viņš bija burvju ārsts, viņš nespēja glābt pats sevi. Vēlāk arī man parādījās līdzīgi simptomi, un es biju smagi slims, tuvu nāvei. Es biju šausmās, būdams pārliecināts, ka nomiršu tieši tāpat kā mans tēvs.”
Mācītājs Dorji nāk no lielas ģimenes ar sešiem bērniem. Viņa vecākā māsa un svainis bija vienīgie ticīgie viņa ģimenē.
Kad viņš gulēja uz nāves gultas, viņš dzirdēja evaņģēliju no sava svaiņa un to, kā tas var viņu atbrīvot.
Bez citas izvēles mācītājs Dorji atdeva savu dzīvi Kristum un atrada tajā drošību. Kad bailes no nāves viņu atstāja, viņš paziņoja ģimenei savu lēmumu sekot Kristum visu atlikušo mūžu. “Būdams vecākais vīrietis ģimenē pēc tēva nāves, es vēlējos, lai visa mana ģimene būtu droša un pasargāta Kristū. Es pastāstīju viņiem par savu lēmumu un lūdzu viņus to apsvērt. Pakāpeniski, viens pēc otra, viņi nonāca pie glābjošās atziņas.”
Lai gan viņa tiešie ģimenes locekļi pieņēma Jēzu, viņa asinsradinieki kategoriski iebilda un izrādīja savu neapmierinātību, attālinoties un saraucot visas saites ar mācītāja Dorji ģimeni.
Viņš saskārās ar diskrimināciju arī savā darbavietā, kad kolēģi uzzināja par viņa jauno ticību. “Viņi sāka mani izolēt pusdienu laikā, sakot: ‘Tā kā tu tagad esi kristietis, nav labi ar mums sadraudzēties.’ Ar smaidu es mēdzu atbildēt ‘labi’ un palikt savā vietā,” mācītājs Dorji atcerējās dažus šādus gadījumus no savām pirmajām ticības dienām.
No iesācēja Kristū līdz Viņa ganāmpulka ganiem
Sākot apmeklēt draudzi, ģimene auga Dieva Vārdā. Skaidrojot savu garīgo izaugsmi, mācītājs Dorji dalās: “Mans mācītājs mani apmācīja un mācīja. Viņš sagatavoja mani māceklībai. Ar viņa vadību es kalpoju draudzē kā diakons. Pēc pāris gadiem mans mācītājs pārcēlās uz citu vietu, un draudze iecēla mani par mācītāju.” Jau gandrīz 16 gadus mācītājs Dorji kalpo draudzē un ganāmpulko aptuveni 28 ģimenes.
Uz jautājumu par pašreizējo situāciju attiecībā uz sabiedrības pieņemšanu mācītājs Dorji paskaidro: “Arī tagad kristieši netiek labi pieņemti.” Pēkšņi viņa balss kļūst nedaudz klusāka un sejā parādās pārdomīgs skatiens.
Iepriekšējā dienā pirms mūsu tikšanās bija lijis lietus, un ārā laiks joprojām bija auksts un mitrs. Gaisā vēl bija jūtama zemes smarža. Kad mācītājs Dorji stāstīja par kristiešu situāciju, mēs varējām to salīdzināt ar atstumtības mitrumu, kas joprojām pastāv birojos, sabiedrībā un – diemžēl – pat ģimenēs.
“Daudzām kristiešu ģimenēm ir grūti īrēt māju labā vietā, jo cilvēki nevēlas izīrēt savas mājas kristiešiem. Viņi skatās uz mums no augšas.
Tāda pati situācija ir ar mūsu sapulcēm. Tā kā mēs nevaram reģistrēt draudzes, mēs pulcējamies īrētās telpās. Ikreiz, kad īpašnieki lūdz mūs atbrīvot telpas, mums jāpārceļas no vietas uz vietu. Ja mēs sanākam un rīkojam dievkalpojumu savās mājās, kaimiņi sūdzas par mums. Mums ir patiešām grūti noturēt sadraudzības.
Tomēr daži līdzjūtīgi cilvēki ļauj mums palikt. Paldies šīm labsirdīgajām dvēselēm, kas izīrē mums savas mājas. Arī dažos apkaimēs cilvēki ir saprotoši un iejūtīgi, kas ļauj mums turpināt mūsu sadraudzības.”
Skarbā realitāte
Lai arī tas izklausās dīvaini, cita realitāte ir tāda, ka Butānā nav atrodami veikali, kas pārdod kristīgo literatūru. Kā vadītājs mācītājs Dorji dalās, ka kristīgās literatūras trūkums ir nozīmīgs izaicinājums, ar ko saskaras tādi vadītāji kā viņš un kas ir nepieciešama viņu garīgajai briedumam. Ikreiz, kad cilvēki mēģina ievest kristīgo literatūru, tā tiek konfiscēta.
Ar rokām sakrustotām pār krūtīm viņš piebilst: “Vēl viena augošā problēma, kas man sagādā sāpes, ir pieaugošais šķiršanās gadījumu skaits. Jaunticīgie bieži tiek atstāti no saviem dzīvesbiedriem. Arī manā draudzē ir vīrieši un sievietes, no kuriem laulātie draugi ir šķīrušies, jo viņi pieņēma Jēzu. Bērni piedzīvo daudz problēmu sabrukušās ģimenēs, un viņu audzināšana cieš.”
Iemācījies nest krustu katru dienu
Taču tūlīt, atsaucoties uz Rakstiem, mācītājs Dorji filozofiski skaidro Bībeles perspektīvu: “Bībele mūs māca, ka krusts ir mūsu ceļš. Šīs lietas ir kļuvušas par daļu no mūsu dzīves, un mēs tās nesam kā krustu. To es iemācījos Vajāšanu sagatavotības apmācībā. Galvenais uzsvars sesijās bija par to, kā mēs varam būt neatlaidīgi šādās situācijās. Tagad es to pašu mācu saviem draudzes locekļiem un citiem ticīgajiem.
Liecības, ar kurām dalījās vadītājs Vajāšanu sagatavotības apmācībā, patiesi aizkustināja mūsu sirdis. Viņš mūs mācīja ļoti dziļā veidā, iedrošinot stāvēt stipriem vajāšanu vidū.” Mācītājs Dorji dalās par Vajāšanu sagatavotības apmācības ietekmi, ko vadīja vietējie OD partneri.
Kā mācītājs viņš atbalsta un iesaka šo apmācību saviem līdzticīgajiem. “Ja mūsu draudzes locekļi, īpaši jaunticīgie, mācīsies no šīm mācībām, viņi būs ļoti stipri, lai stātos pretī dzīves realitātei. Jo mēs nezinām, no kuras puses vajāšana nāk. Mums jāpalīdz viņiem būt sagatavotiem,” viņš saka.
Viņš izsaka pateicību atbalstītājiem: “Es vēlos pateikties ikvienam, kurš mums palīdz, lūdz par mums, atbalsta mūs un stāv mums blakus, nodrošinot šādas apmācības, kas mūs stiprina. Sesijas ir intensīvas, un tās padara mūs pietiekami stiprus, lai stātos pretī dzīves realitātei.”
Viņš noslēdz, sakot: “Vajāšanu sagatavotības apmācība patiešām sagatavo kristiešus stāvēt stipriem ticībā ikvienā situācijā, kas viņiem ceļā gadās.”
Mācītāja Dorji lūgšanu lūgumi
- Lūdzu, pastāvīgi lūdziet par mums, lai mēs varētu būt liecība citiem cilvēkiem, tiem, kas nav pie Kunga.
- Lūdziet, lai mēs saņemam spēku no Kunga un sekojam Viņa vadībai.
- Lūdziet par mūsu jaunticīgajiem, kuri ir pastāvīgā kopienas spiedienā. Viņi ir pakļauti garīgam un emocionālam stresam. Dažreiz sievietes ticīgās saskaras pat ar fizisku vardarbību no ģimenes locekļu puses.
- Lūdziet par vienotību un mieru ģimenēs un par to, lai bērni tiek audzināti ar mīlestību un rūpēm.
- Atcerieties mūsu sapulces un ticīgo sadraudzību, lai viņi smeļas spēku no Dieva, cits no cita un turpina savu ticības ceļu bez atkāpšanās.
- Mēs lūdzam Dieva svētību mūsu līdzpilsoņiem, kas ļauj mums praktizēt savu ticību.
- Lūdziet par mūsu tautu, mūsu karali, amatpersonām un varas iestādēm.
*Vārds mainīts drošības apsvērumu dēļ.
