Jaunākā informācija no Irānas: aresti, represijas un Dieva uzticība
Šajā jaunākajā ziņojumā no Irānas ir vairāki Irānas kristiešu citāti par situāciju kristiešiem cietumā, par to, kā interneta bloķēšanas atcelšana ir ienešusi zināmu cerību, un par to, kā Dievs darbojas grūtību vidū.
Vairāk nekā četras desmitgades Irānas režīms ir izmantojis bailes, ieslodzījumu un nāvessodus, lai apklusinātu opozīciju un iebiedētu reliģiskās minoritātes, tostarp kristiešus. Saskaņā ar Article18 datiem, pēdējo 40 gadu laikā Irānā vismaz astoņi kristieši ir nogalināti viņu ticības dēļ, savukārt daudzi citi ir piedzīvojuši arestus, spīdzināšanu un ilgus cietumsodus vienkārši par kristietības praktizēšanu vai dalību mājas draudzēs.
Cilvēktiesību organizācijas norāda, ka režīms arvien biežāk izmanto nāvessodus un bargus sodus ne tikai kā kontroles līdzekli, bet arī kā baiļu vēstījumu, brīdinot pilsoņus pret domstarpībām, protestiem vai reliģisko konversiju. Valdība cenšas rūpīgi uzraudzīt katru dzīves aspektu, lai nodrošinātu, ka irāņi nepārkāpj stingri noteiktās robežas.
Hoda* bija mājas draudžu tīkla vadītāja Irānā, taču tika arestēta neilgi pēc Ziemassvētku svinībām, kas notika pagrīdes draudzē. Pēc aresta viņa tika nogādāta vienā no valsts bēdīgi slavenākajiem cietumiem, kur izcietusi ilgu sodu.
“Savas kristīgās ticības dēļ es tiku ieslodzīta cietumā Irānā,” viņa stāsta. “Tās dienas bija vieni no grūtākajiem brīžiem manā dzīvē. Mani ievietoja vieninieku kamerā, izolētu no pasaules, ar smagu neziņas nastu uz pleciem katru dienu. Varas iestādes bija sakrājušas daudzas apsūdzības un dokumentus pret mani, un spiediens bija milzīgs. Brīžiem es patiesi ticēju, ka tas varētu būt manas dzīves beigas.”
Viņa sāka uzdot jautājumus. “Tajā mazajā cietuma kamerā bailes pastāvīgi klauvēja pie manas sirds durvīm,” Hoda atceras. “Daudzi jautājumi šķērsoja manu prātu: kas ar mani notiks? Vai es kādreiz vēl ieraudzīšu savu ģimeni? Vai tas ir mana stāsta beigas? Bet tieši tajā vietā – vājumā, klusumā un ciešanās – es satiku Dievu dziļāk nekā jebkad iepriekš.”
Kristiešiem karš nav ne mazinājis, ne apturējis šīs situācijas. Daudzējādā ziņā karadarbība ir pasliktinājusi apstākļus ticīgajiem. Irānas ieslodzītie ir ziņojuši par pasliktinātiem apstākļiem bombardēšanas dēļ – ziņojumi no viena bēdīgi slavena cietuma liecina, ka pārtikas un medicīniskā aprūpe lielākoties tika pārtraukta. Patiesībā pēdējo nedēļu pamiera periodā spiediens uz Irānas pagrīdes kristiešu kopienu ir pastiprinājies.
Ahmad* ir kristietībā pievērsies irānis, kas dzīvo Irānas ziemeļaustrumos. Viņš nesen dalījās: “Pamiera periodā drošības represijas pret kristiešiem ir pastiprinājušās, padarot bīstamu ticīgo pulcēšanos, saziņu un savstarpējo atbalstu.” Sabiedrībā, kur neformāli sadraudzības tīkli bieži nodrošina emocionālu un garīgu izdzīvošanu, izolācija nes dziļas psiholoģiskas sekas – tas ir papildu spiediens pie jau tā smagās situācijas, ko piedzīvo lielākā daļa irāņu.
Atkal tiešsaistē… bet joprojām briesmās
Turklāt Irānas režīms ir centies īstenot kontroli, izmantojot interneta bloķēšanu, kas bija spēkā kopš kara sākuma. Bloķēšana ir sākusi mazināties, un daudzi irāņi piesardzīgi atgriežas digitālajā pasaulē. Kamēr daži ir sajūsmā par iespēju atjaunot savienojumu, ticot, ka atjaunošana būs ilgstoša, citi baidās, ka stingrāka novērošana un jaunas tiešsaistes kontroles sistēmas uzraudzīs pilsoņus ciešāk nekā iepriekš. Analītiķi un aktīvisti brīdina, ka varas iestādes var turpināt virzīties uz stingri ierobežotu nacionālo intranetu, kas nošķir irāņus no atvērtā globālā tīmekļa.
Irānas kristiešiem konvertītiem un pagrīdes mājas draudzēm atjaunotā piekļuve internetam ir ilgi gaidīta iespēja sazināties ar citiem kristiešiem ārpus savas valsts robežām. Bloķēšanas laikā ticīgie bija atgriezti no mācītājiem ārzemēs, tiešsaistes dievkalpojumiem, Bībeles mācībām un māceklības kursiem.
Daudzi kalpošanas darbinieki ziņoja, ka zaudēja gandrīz visu saziņu ar vietējiem ticīgajiem valsts iekšienē. Rahab*, irāņu kristiete, aprakstīja emocionālo ietekmi, ko radīja atkalsavienošanās ar ārpasauli pēc ilgiem mēnešiem ar ierobežotu piekļuvi.
“Tas ir prieks,” viņa saka. “Vakar vakarā es varēju atrast un noskatīties sprediķi savā persiešu valodā sociālajos tīklos. Es jūtos atdzīvojusies. Tagad es varu sazināties ar citiem ticīgajiem un uzzināt, kas notiek ar maniem brāļiem un māsām.”
Afshin*, irāņu draudzes vadītājs, aprakstīja emocionālo postu, ko daudzi cilvēki piedzīvoja kara laikā, interneta slēgšanas laikā un nemieriem šā gada sākumā plašo protestu laikā pret Irānas valdību. “Cilvēku masveida nogalināšana janvārī un interneta bloķēšana izraisīja milzīgu depresijas vilni,” dalās Afshin, piebilstot, ka bloķēšana pastiprināja nacionālās izolācijas sajūtu. Ģimenes zaudēja saziņu ar tuviniekiem, kopienas tika atvienotas, un daudzi ticīgie tika atgriezti no garīgā atbalsta un sadraudzības.
Tagad, pakāpeniski atgriežoties ierobežotai interneta piekļuvei, kristieši atjauno sakarus ar kalpošanas organizācijām un ticīgajiem visā pasaulē. Tomēr viņiem joprojām jāievēro gudrība un piesardzība – ja viņus pieķer, piekļūstot kristīgajiem materiāliem, tas var būt bīstami.
Turklāt Afshin norāda, ka tiešsaistes ierobežojumu atcelšana nevar dziedēt dziļākās sāpes, kas skar tautu. “Atgriešanās tiešsaistē ir pagaidu zāles,” viņš skaidro. “Tomēr Irānas tautas bēdas ir daudz dziļākas par to. Tikai Dievs var atbrīvot Irānas tautu un dot tai patiesu cerību un prieku.”
“Dievs mums nav devis bailību garu”
Afshin vārdi ir spēcīgs atgādinājums, ka pat kara, neziņas un briesmu laikos Dievs neatstāj Savu tautu.
Atrodoties cietumā, Hoda atklāja, ka Dievs ir ar mums ne tikai uzvaras brīžos; Viņš ir ar mums arī cietuma kamerās, asarās, neziņā un ciešanās. “Dieva klātbūtne man kļuva reāla tā, kā es nekad iepriekš nebiju pieredzējusi,” viņa saka. “Kad viss ap mani trīcēja, Viņš palika uzticīgs un nesatricināms. Viens Bībeles pants, kas kļuva kā uguns manā sirdī, bija 2. Timotejam 1:7: ‘Jo Dievs mums nav devis bailību garu…’ Dievs deva man spēku, kad man paša vairs nebija: spēku izturēt vēl vienu dienu, spēku lūgt, kad biju sagrauta, un spēku turpināt ticēt, kad apstākļi šķita neiespējami.”
Pašreizējā realitāte ir tāda, ka Irānā ir daudz kristiešu, kas ir arestēti, ieslodzīti, izolēti un dzīvo pastāvīga riska apstākļos. Karš nav mainījis realitāti, ka sekot Jēzum irāņiem ir bīstami – režīms joprojām ir pie varas, un neviens nav pārliecināts par to, ko nesīs nākotne. Kopā, caur lūgšanu, mēs varam pacelt savus irāņu brāļus un māsas, lūdzot Dievu par spēku, taisnīgumu un brīnumiem, zinot, ka, kā Hoda piedzīvoja tumšā cietuma kamerā, Dievs nekad viņus neatstās un nepametīs.
Lūdziet
Lūdziet par aizsardzību, drosmi un izturību kristiešiem Irānā, kuri saskaras ar vajāšanu, ieslodzījumu un draudiem savas ticības dēļ.
Lūdziet par ieslodzītajiem, kas cieš vieninieku kamerās un smagos apstākļos, lai viņi piedzīvotu Dieva mieru, spēku un klātbūtni tumšākajos brīžos.
Lūdziet, lai bailes un apspiešana Irānā neapklusinātu draudzi, bet lai ticīgie turpinātu stingri stāvēt ticībā un dalīties ar Kristus cerību drosmīgi un gudri.
Lūdziet par ieslodzīto kristiešu ģimenēm, lai Dievs tās mierinātu, gādātu par viņu vajadzībām un atkalapvienotu viņus ar tuviniekiem drošībā un brīvībā.
Lūdziet par ticīgajiem, kuri interneta bloķēšanas laikā bija izolēti un vientuļi. Lūdziet Dievu pacelt viņu sirdis un nodrošināt drošus veidus, kā sazināties ar ārpasauli.
Lūdziet par Irānas varas iestādēm un vadītājiem, lai viņu sirdis tiktu pārveidotas, cilvēktiesību pārkāpumi beigtos un lai šajā tautā valdītu taisnīgums, žēlsirdība un reliģijas brīvība.
