Butāna: nesatricināma ticība slēptās vietās
Jauna sieviete Thimphu, uzaugusi hinduisma tradīcijās un ieskauta ilgstošu slimību un baiļu periodos, atrada mieru un pārmaiņas pēc baznīcas apmeklējuma un pievēršanās Kristum kopā ar savu ģimeni. Viņas vīrs tagad ir nelielās draudzes mācītājs, kas saskaras ar spiedienu, atkārtotu pārvietošanu un sabiedrības uzraudzību.
No bailēm uz ticību
Manmaya* uzauga hinduistu ģimenē, kur rituāli tika ievēroti ar lielu nodevību. Tomēr viņu mājas bieži bija piepildītas ar slimībām. Daži ģimenes locekļi cieta no epilepsijas, citi – no sirds problēmām, un bija arī citas hroniskas slimības, kas neatkāpās. Naktis bija saspringtas un baiļu pilnas, un ikreiz, kad simptomi pasliktinājās, ģimene skrēja pie burvjiem. Tie veica rituālus, nesa upurus, un tika iztērētas lielas naudas summas. Taču slimības turpinājās, strīdi pieauga, un bailes apmetās viņu mājās. Tajā grūtajā laikā pie viņiem atnāca kristiešu kaimiņš ar labestību un teica: “Nāciet uz baznīcu, mēs lūgsim Dievu; Dievs var dziedināt.” Viņi ļoti maz zināja par kristietību, un viņu apkārtnē bija ļoti maz kristiešu. Dziļā vajadzībā viņi nolēma apmeklēt baznīcu vienreiz.
Mājas, kas bija bijušas piepildītas ar slimībām un apjukumu, kļuva par lūgšanas un cerības vietu.
Pirmais apmeklējums šķita svešs. Dziesmas un lūgšanas bija jaunas, taču viņi sajuta kaut ko atšķirīgu: siltumu, pieņemšanu un patiesu rūpi. Ticīgie viņus netiesāja. Vēlāk draudzes locekļi regulāri apmeklēja viņu mājas un lūdza par viņiem. Tajā laikā Manmayas mātei bija nopietnas sirds problēmas, un viņai bija nepieciešama operācija. Draudze uzticīgi lūdza, un nākamo viena līdz divu gadu laikā viņi sāka redzēt pārmaiņas. Mātes veselība uzlabojās, un pastāvīgais slimību cikls mazinājās; atmosfēra mājās mainījās. Pārmaiņas bija ne tikai fiziskas – strīdi samazinājās un sapratne pieauga; mīlestība sāka aizstāt bailes. Ģimene saprata, ka piedzīvo kaut ko vairāk nekā īslaicīgu atvieglojumu. Ar laiku visa ģimene izvēlējās sekot Kristum. Viņi pameta rituālus, no kuriem kādreiz bija atkarīgi, un uzsāka jaunu ticības dzīvi. Mājas, kas bija bijušas piepildītas ar slimībām un apjukumu, kļuva par lūgšanas un cerības vietu.
Aicinājums kalpot
Tad Manmaya apprecējās ar jaunu kristieti, kurš bija pabeidzis teoloģijas studijas. Viņu ticībai padziļinoties, Manmaya un viņas vīrs sajuta aicinājumu kalpot citiem. Viņas vīrs kļuva par nelielas vietējās draudzes mācītāju. Viņu vēlme bija vienkārša: dalīties ar cerību un dziedināšanu, ko ģimene bija saņēmusi. Taču kalpošana kristiešiem Butānā nes līdzi daudzus izaicinājumus. Viņu draudzei nācās vairākkārt pārcelties; vienā īrētā ēkā kaimiņi sūdzējās ikreiz, kad ticīgie pulcējās dievkalpojumam. Namu īpašnieks, kurš bija budists, bieži ieradās viņus pārbaudīt. Kādu vakaru pēc dievkalpojuma viņš ienāca baznīcā apavos (kas tiek uzskatīts par necieņas izrādīšanu, jo, ieejot baznīcas zālē, apavus ir jānovelk) un visu apskatīja, jautājot par iekārtojumu un to, kā notiek draudzes sapulces. Viņiem tas šķita pazemojoši un obeskurajoši; viņi jutās novēroti un nevēlami.
“Jūs esat kristieši. Mēs nevaram jums izīrēt šo vietu.”
Divas reizes viņiem lika atbrīvot telpas pēc kaimiņu sūdzībām par troksni un grupveida pulcēšanos. Jaunas vietas atrašana vienmēr bija grūtāka. Daudzi budistu nekustamā īpašuma īpašnieki atteicās izīrēt, uzzinot, ka ēka tiks izmantota baznīcas dievkalpojumiem. Daži atklāti paziņoja: “Jūs esat kristieši. Mēs nevaram jums izīrēt šo vietu.”
Beidzot viņi tagad ir pārcēlušies uz pagraba telpu, kas pieder kādam ticīgajam, tālāk no parastā dzīvojamā rajona. Telpā nav logu vai ventilācijas, tāpēc gaisa kvalitāte ir slikta. Ir arī citas problēmas – kad līst, ūdens ieplūst iekšā un uz sienām aug pelējums. Reizēm pazūd elektrība. Pelējuma smaka var būt spēcīga, padarot dievkalpojumu neērtu. Tas nav ideāli un nav viegli, taču viņi turpina tur pulcēties dievkalpojumiem.
Dzīve zem spiediena
Ticīgajiem ikdienā jādzīvo piesardzīgi. Atklāta Bībeles nēsāšana var piesaistīt nevēlamu uzmanību un novest pie dezinformācijas. Draudzes sapulces bieži notiek klusi un mazākās grupās; ir cilvēki, kuri uzrauga kristiešu aktivitātes. Piesakoties darbā, dažiem tieši jautā, vai viņi ir kristieši, un tas var ietekmēt darba iespējas.
Manmaya skaidro: “Parasti kristietību uztver kā svešu kultūru. Cilvēkiem ir vispārējs priekšstats, ka kristieši ir ietekmēti ar ārvalstu naudu un sliktiem motīviem. Šos vārdus ir sāpīgi dzirdēt. Lielākoties mēs klusējam un vienkārši lūdzam Dievu. Es atceros, ka arī Jēzus piedzīvoja vajāšanu, noraidījumu un nepatiesus apsūdzējumus, un tas man dod spēku. Viņi nezina patiesību un nesaprot [ko viņi dara].”
Iespējams, lielākais slogs Manmayai ir redzēt, kā kristiešu bērni aug pastāvīgā spiedienā. Skolās bērni dienu sāk ar valsts himnas dziedāšanu un budistu tekstu lasīšanu. Skolas laikā viņi apmeklē lamas vadītas stundas, lai apgūtu budistu mācības. Pirms došanās mājās viņi piedalās noslēguma lūgšanās. Kristiešu bērniem vecāki māca par Kristu mājās un draudzē, vienlaikus mācot viņiem cienīt citus. Taču tas nav vienkārši. “Mēs jūtamies ļoti skumji, redzot, kā mūsu bērni cīnās,” saka Manmaya. “Viņi ir pārāk mazi. Viņi to pilnībā nesaprot, un tas viņiem ir izaicinājums.” Nasta gulstas uz vecākiem, kuri vēlas pasargāt savu bērnu ticību, vienlaikus palīdzot viņiem mierīgi dzīvot sabiedrībā. Manmayas mazā meitiņa, kas aug un drīz tiks uzņemta skolā, reizēm ir viņas raižu avots, domājot par spiedienu, ko viņai kā kristiešu bērnam nāksies izturēt.
“Mēs neesam vieni”
Visu šo spiedienu vidū sagatavošanās vajāšanām apmācības kļūst par pagrieziena punktu draudzei. Ar OD vietējo partneru starpniecību viņu draudze saņēma gan Bībeles mācības, gan praktisku palīdzību.
Tās notiek sesijās, kas veltītas vajāšanai, izturībai, piedošanai un garīgajai izaugsmei. Grupu diskusijas palīdz ticīgajiem dalīties pieredzē un iedrošināt cits citu. Manmayai šīs apmācības ir bijušas dziļi nozīmīgas. Viņa apguva praktiskus veidus, kā reaģēt uz naidīgumu, nezaudējot ticību. Viņa saprata, ka vajāšana nenozīmē, ka Dievs viņus ir pametis, bet tā var attīrīt un stiprināt ticīgo ticību.
Jaunie draudzes locekļi apmācību laikā guva iedrošinājumu caur slavēšanas mūziku un sadraudzību. Vadītāji ir ieguvuši pārliecību, lai vadītu draudzes locekļus, un mātes ir saņēmušas mācības, lai garīgi izglītotu savus bērnus. Lai gan viņu draudze pulcējas pagrīdē un sliktā stāvoklī esošās telpās, tā ir kļuvusi garīgi stiprāka. Pārmaiņas bija acīmredzamas nevis ēkas lielumā, bet ticīgo drosmē. “Šīs apmācības mums ir ļoti svarīgas,” saka Manmaya. “Tās palīdz mums palikt stipriem, atgādinot, ka mēs neesam vieni.”
Neskatoties uz izaicinājumiem, Manmayas ticība paliek nelokāma. “Jēzus man ir viss,” viņa klusi saka. “Viņš ir mans tuvākais draugs, un viņš mani saprot pat pirms es pasaku.” Manmaya saka, ka izvēlas piedošanu, nevis atriebību. Lai gan ir negatīvi vārdi un noraidījumi, viņa atsakās atbildēt ar naidu. Pēc viņas domām, mīlestība un konsekventa kristīga dzīve runā skaļāk nekā strīdi.
Sirsnīga pateicība
Ar pateicīgu sirdi Manmaya izsaka atzinību atbalstītājiem, kuri turpina mīlēt draudzes Butānā. Viņa ir pateicīga par apmācībām, jauniešu programmām un atbalstu, kas ir stiprinājuši viņu draudzi un mīlestību pret Kungu. Viņa lūdz, lai šie centieni turpinās – ne tikai viņas draudzes labā, bet arī daudzu citu labā, kas saskaras ar vajāšanām savas ticības Jēzum dēļ. Viņa cer uz papildu apmācībām pāriem, vecākiem un bērniem, lai ģimenes varētu stāvēt nesatricināmi kopā.
Kalpošana Butānā nav viegla. Ticīgie var pulcēties klusi, taču ticība turpina augt. Manmaya tic, ka caur lūgšanu un neatlaidību ticība turpinās plaukt. Pa to laiku viņa un viņas vīrs turpinās kalpot, audzināt savus bērnus patiesībā, uzticoties, ka katrai vētrai ir savs mērķis.
Ir daudz kristiešu kā Manmaya, kas neatlaidīgi tur ticību un parāda, ka pat slēptās vietās Dievs darbojas. OD vietējie partneri turpina uzrunāt šos ticīgos, atbalstot viņus, lai viņi paliek stipri, nelokāmi un nesatricināmi, izmantojot sagatavošanās vajāšanām apmācības.
Lūdziet Dievu
- Lūdziet, lai kristieši Butānā atbild uz naidīgumu ar žēlastību un liecina par Kristu ar savu dzīvi darbavietās, mājās un kopienās.
- Lūdziet Dievu nodrošināt veselīgas un pastāvīgas telpas draudžu sapulcēm. Lūdziet par labvēlību no īpašnieku puses, kuri var izīrēt bez ierobežojumiem.
- Lūdziet par kristiešu bērniem, kuri ir iesprostoti starp savu ticību un skolas mācībām. Lūdziet Dievu pasargāt viņu sirdis, padziļināt viņu izpratni un palīdzēt viņiem garīgajā ceļā.
- Lūdziet par sagatavošanās vajāšanām apmācību pasniedzējiem, vietējiem vadītājiem un dalībniekiem, kuri tiek mācīti izturībā, piedošanā un gudrās reakcijās uz viņu situācijām.
- Lūdziet par finansiālu stabilitāti, emocionālu noturību un garīgu atsvaidzināšanu tiem, kas vada nelielas draudzes zem spiediena.
- Lūdziet par Butānas iedzīvotājiem, lai viņu laulības paliek stipras, ģimenes plaukst attiecībās un bērni tiek audzināti ar ģimenes vērtībām labā vidē.
** Butānā kristiešu ticīgie pirms ieiešanas baznīcā atstāj apavus ārpusē, godbijībā pret Dievu.
** lama – apzīmē augsti cienītu budistu skolotāju vai garīgo vadītāju.
*Vārdi mainīti drošības apsvērumu dēļ.
