“Es pateicos Jēzum, jo Viņš runā ar mums”: Demas prieks izolācijas un nabadzības vidū

Dema*, klusas dabas sieviete ap piecdesmit gadiem, stāvēja saules gaismā un izskatījās starojoša. Viņas krēmkrāsas augšdaļa piešķīra izskatam smalku siltumu. Viņa bija braukusi vairākas stundas ar autobusu, lai tikai satiktu mani; viņas seja iemirdzējās maigā smaidā, kad es tuvojos, lai viņu sagaidītu. Pēc īsa iepazīšanās mēs ērti apsēdāmies istabā; malkojot tēju, Dema lēnām sāka stāstīt par savu dzīvi kā Butānas kristietei.

Jēzus nes dziedināšanu

Dema nebija tikko atgriezusies ticībā — patiesībā viņa bija sākusi ticēt Jēzum jau pirms vairākiem gadiem, kad bija diezgan jauna. Viņa apklust, atceroties detaļas: “Mani bērni ļoti bieži slimoja; es veicu visādus rituālus viņu dziedināšanai, bet nekas nepalīdzēja. Toreiz kāds man ieteica lūgt Jēzu. Kad es to izdarīju, viņi tika dziedināti — patiesībā viņi vispār pārstāja slimot.”

Tas kļuva par pagrieziena punktu Demas dzīvē, un viņa nolēma sekot Jēzum. Taču ticībai bija sava cena; viņa atceras: “Kad es nolēmu atdot savu dzīvi Jēzum, sajutu tik daudz neizskaidrojama miera savā sirdī. Tomēr mana dzīve ar vīru un kopienu kļuva arvien grūtāka.

Cilvēki manā ciemā mani izsmēja un sāka izolēt. Visi mani radinieki mani atraidīja, un mans vīrs mani mocīja ar saviem izsmieklu vārdiem dienu un nakti.”

Vajāšanas pieaug

Demas vīrs nemitējās viņai draudēt — ja viņa gribēšot turpināt savu kristīgo ticību, viņš vairs neļaušot viņai palikt mājās, un, ja viņa gribēšot paturēt bērnus, viņš tos nekādi neatbalstīšot.

Tad kādu dienu viņš beidzot izdzina Demu un bērnus no mājas.

Demas balss kļūst vēl klusāka, kad viņa atceras to liktenīgo dienu: “Viņš izdzina mani un manus bērnus ārā un aizslēdza mājas durvis. Tad vienkārši aizgāja, sacīdams: ‘Tev vieta ir ārā, kopā ar saviem bērniem.'”

Kaimiņi klusu vēroja, it kā gribēdami sacīt, ka viņa pati to ir sev uzvilkusi. Demai bija ārkārtīgi grūti, jo viņas bērni bija ļoti mazi. Viņai bija piecas meitas, un viena no tām bija tikai vienu gadu veca.

Viņas acis ir mitras, kad viņa apraksta: “Lai gan mans vīrs man bija draudējis jau ilgu laiku, es nekad neiedomājos, ka tas varētu notikt patiesībā. Mans prāts apstājās, bet man bija mazi bērni, par kuriem rūpēties, un es nevarēju atļauties būt vāja.”

Tad Dema ar bērniem iekārtojās nelielā provizoriski uzbūvētā būdiņā netālu no vīra tīrumiem. Daži radinieki nāca palīgā ar nedaudz rīsiem un matraci.

Viņa drūmi turpina: “Dienas ritēja, un mans vīrs nekad neatgriezās paskatīties, kā mums klājas. Es sāku ņemt visādus sīkus darbiņus, kur vien varēju, lai nopelnītu ēdienu un drēbes saviem bērniem. Es mazgāju traukus cilvēku mājās un palīdzēju ģimenēm ar mājsaimniecības darbiem par nelielu samaksu.

Ticība aug ar lūgšanām

Atceros, ka kādu dienu biju ļoti nomākta, jo bija ļoti auksts un mums nebija pat vienas segas. Es izsaucos uz Dievu lūgšanā, apšaubot Viņa mīlestību. Brīnumainā kārtā pēc dažām minūtēm pie manām durvīm parādījās radinieks ar lielu, siltu segu. No tās dienas mana ticība kļuva stiprāka.”

Dzīve kā vientuļajai mātei Demai ir bijusi biedējoša, taču viņas drosme ar laiku tikai pieauga. Grūtības bija reālas; viņa nopūšas, atceroties: “Bija dienas, kad mani bērni gāja uz skolu tukšā dūšā, jo mājās nebija ēdiena.

Mātei tas ir bijis tik smagi. Dažreiz viņiem nebija apavu vai formas tērpa, ko vilkt uz skolu. Viņi bieži man jautāja, kāpēc mums ir tik grūti, un bija gandrīz neiespējami izskaidrot ticības cenu saviem mazajiem bērniem.

Tomēr manas meitas izturēja visas grūtības, un, augot lielākas, viņas sāka vairāk saprast par Jēzu. Kad vien viņas redzēja mani lūdzam, viņas pievienojās. Daudzos gadījumos viņas pat mierināja mani.”

Demas dzīve ir bijusi nepārtraukts ticības pārbaudījums, viņa skaidro: “Lai gan kopienā ir daži cilvēki, kas man reizēm palīdzējuši, es visu mūžu esmu piedzīvojusi izolāciju un sociālo boikotu no lielākās daļas cilvēku. Daži joprojām mani apsmej par sekošanu Jēzum un izvairās ieiet manā mājā vai tuvoties man.”

Tagad, kad Demas meitas ir izaugušas, divas no tām ir izvēlējušās apprecēties budistu ģimenēs, divas dzīvo patstāvīgi, un piektā dzīvo kopā ar viņu. Viņa ir pabeigusi mācības un pašlaik meklē darbu. Tomēr Demai joprojām ir jāturpina strādāt vēl smagāk, lai nopelnītu iztiku.

OD vietējo partneru palīdzība

OD vietējie partneri sazinājās ar Demu pirms dažiem mēnešiem caur viņas vietējo mācītāju un nodrošināja viņai resursus, lai viņa varētu atvērt nelielu veikaliņu.

Viņa priecīgi dalās: “Liels paldies par veikaliņu. Tagad es varu nopelnīt aptuveni 300 BTN (aptuveni 3 USD) dienā, kas man ir milzīgs palīgs. Es jau esmu atmaksājusi daudzus parādus.

Jūs pat palīdzējāt ar pārtiku manai ģimenei un apmaksājāt manas meitas skolas maksu. Es nevaru jums pietiekami pateikties par visu, ko esat man izdarījuši.”

Tomēr vēl ir tik daudz darāmā; pat tagad Dema nav pārstājusi cerēt, ka viņas vīrs mainīsies. Viņas ticība paliek nelokāma. Viņa lūdz vairāk lūgšanu: “Lūdzu, lūdzieties par manu vīru. Lai Kungs kādu dienu atver viņa acis, lai viņš ieraudzītu Viņa patiesību un mīlestību.

Lūdzu, lūdzieties arī par manām meitām, lai viņas turpina augt ticībā. Viņa cer, ka kādu dienu viņai būs sava māja, jo vieta, kur viņa pašlaik dzīvo, ir pagaidu, un viņai tiek lūgts drīzumā to atstāt.”

Lai gan viņa nav ļoti izglītota, viņa lēnām lasa Bībeli un zina daudzus pantus no galvas. Viņas lūgšanu lūgumi ir vienkārši un sirsnīgi, taču viņa piebilst ar klusu, bet paliekošu iespaidu atstājošu pārliecību: “Bībelē ir ļoti skaidri teikts 1. Samuēla 2:2 — nav neviena tāda kā mūsu Dievs. Es to aptvēru vēl dziļāk, kad COVID karantīnas laikā sāku studēt Atklāsmes grāmatu. Šī atziņa man ir devusi tik lielu pārliecību par manu ticību.

Es pateicos Jēzum, jo Viņš runā ar mums caur savu vārdu, un nav neviena tāda kā Viņš.”

*Vārds mainīts drošības apsvērumu dēļ.