Dziedināšanas sākums
Tas, kas notika ar Asabe ģimeni, bija neiedomājams. Taču pat visdziļākajās sāpēs šī nigēriešu māte rod spēku turpināt – pateicoties jums.
Tas, kas notika ar Asabe ģimeni, bija neiedomājams. Taču pat visdziļākajās sāpēs šī nigēriešu māte rod spēku turpināt – pateicoties jums.
Asabe* ir grūti atcerēties to nakti. Visbriesmīgāko viņas dzīvē.
Taču drosmīgi Asabe dalās ar to, kas notika, kad kaujinieki fulāņu ekstrēmisti uzbruka viņas ciematam Nigērijas ziemeļos 2025. gada 14. aprīlī.
“Ekstrēmisti ielenca mūsu māju. Tad viņi ienāca un paņēma manu dēlu Džeriju,” stāsta Asabe. “Viņam bija 14 gadu. Viņi nokāva viņu kā dzīvnieku. Tad viņi paņēma Džeimsu un Jēkabu…”
Viņas divi jaunākie dēli – desmit un tikai divus gadus veci – tika sadedzināti dzīvi.
“Dievs par mums parūpēsies.”
Asabe paslēpās vannas istabā kopā ar savu vīramāti, zinot, ka atklāšana nozīmē neizbēgamu nāvi. Viņas vīrs Mozus paslēpās mājas griestos. Taču, kad uzbrucēji aizdedzināja ēku, Mozus nepaspēja izkļūt laikā. Arī viņš tajā naktī gāja bojā.
Asabe izdzīvoja kopā ar savu sešgadīgo meitu Džoannu. Taču viņas zaudējums bija nepanesams.
Kā māte Asabe izjuta ārkārtīgu vainas apziņu… vai viņa būtu varējusi glābt savus dēlus? Kā atraitne viņa bija neaizsargāta… kā viņas izdzīvos bez Mozus, viņu sargātāja un apgādnieka? Asabe pat apsvēra domu izbeigt savu dzīvi.
Miera atradšana
Jūsu atbalsts un lūgšanas ieradās tieši īstajā laikā.
Mēnesi pēc uzbrukuma, pateicoties jums, Open Doors partneri ieradās ciematā ar pārtiku 150 kristiešu ģimenēm. “Cilvēki sniedz šīs dāvanas Dieva dēļ,” sacīja Asabe. “Lai mēs tiekam stiprināti savā ticībā, tās saņemot.”
Piecus mēnešus vēlāk Asabe tika uzaicināta uz piecu dienu traumu aprūpes programmu, ko vada Open Doors. Viņa saņēma Bībelē balstītu konsultēšanu, lai droši tiktu cauri savām bēdām un traumai. Neticami, ar jūsu laipno palīdzību Asabe sāk atrast mieru.
“Jūs sniedzāt šīs dāvanas Dieva dēļ.”
“Es atgriezos pie Svēto Rakstu studēšanas. Tas, ko es iemācījos, ir tas, ka Dievs ir tas, kurš dod visu, un viņš ir tas, kurš atņem atpakaļ,” saka Asabe. “Patiešām, kad es atgriezos no dziedināšanas, es biju tik laimīga par saņemto mācību.”
Tagad Asabe veic grūto piedošanas darbu saviem uzbrucējiem un mācās no jauna mīlēt savus fulāņu kaimiņus. Taču tas ir process, un viņa ir pievienojusies atraitņu sadraudzībai, lai saņemtu atbalstu.
“Es esmu miesa un asinis, tāpēc pat ja es piedodu, dažreiz es atkal kļūstu dusmīga,” saka Asabe. “Bet Dievs mani izvēlējās un ievietoja atraitņu grupā, lai mēs varētu iedrošināt viena otru un lūgt kopā.”
Viņa piebilda: “Lai arī mēs pašas neizvēlējāmies būt atraitnes, Dievs to izdarīja, un viņš par mums parūpēsies.”
*vārds mainīts viņas aizsardzībai
Lūdziet kopā ar Asabe
“Lūdzu, lūdziet par mani, jo dažreiz es pārdzīvoju notikušo tā, it kā tas būtu noticis šodien, un es turpinu raudāt. Lūdziet par manu meitu Džoannu, lai viņa izaugtu, pazīstot Jēzu.
“Nigērijā ir daudz tādu atraitņu kā es. Lūdziet, lai Dievs mūs stiprina un liek šiem uzbrukumiem apstāties, lai mēs varētu atgriezties savās mājās.”
