Viss, ko mēs vēlamies, ir lai slepkavošana Nigērijā un Āfrikā beidzas – mācītāja Josiah stāsts

Mācītājs Josiah zaudēja sievu un trīs dēlus vardarbībā Nigērijas ziemeļos. Pateicoties traumu aprūpei, lūgšanām un Dieva žēlastībai, viņš atrod dziedināšanu un drosmi turpināt kalpot savai draudzei.

“Šajā kapā apglabāti 22 cilvēki, kas tika nogalināti. Viņi visi bija kristieši. Tieši tāpat kā tika nogalināta mana sieva un bērni. Viss, ko mēs vēlamies, ir lai kristiešu slepkavošana Nigērijā un Āfrikā beidzas.”

Nelielā lauku ciemā Nigērijas ziemeļos mācītājs Josiah stāv kopā ar savu meitu Salama* pie masveida kapa malas, kur viņš tikko ir vadījis ciemu piemiņas brīdī par visiem zaudētajiem. Masveida kaps ir vienkāršs, laukos ciema malā, atzīmēts ar akmeņiem, kas centrā izkārtoti krusta formā. Šis tēvs un meita zina, ko šī kopiena izjūt. Viņi ir zaudējuši daudzus savas ģimenes locekļus tādā pašā vardarbībā – ekstrēmismā, kas pašlaik aplenc daļu Subsahāras Āfrikas.

Mocekļi

“Rowland mīlēja dziedāt draudzes grupā. Neatkarīgi no tā, kurā draudzē viņš devās, viņš pievienojās un dziedāja,” stāsta Josiah, runājot par vienu no saviem dēliem un skatoties dārgās ģimenes fotogrāfijās.

“Jonathan nekad nebija slinks, vienmēr bija aktīvs un kaut ko darīja. Viņš bija ļoti čakls.

“Timothy bija kluss cilvēks. Viņš vienmēr bija mierīgs un atjautīgs.

“Šī ir mana mīļākā fotogrāfija, kurā esam kopā ar sievu – tā bija mūsu pirmā bilde kā precētam pārim.” Josiah apstājas, skatoties uz attēlu. Pēc ilgas pauzes viņš turpina: “Mana sieva bija darbīga sieviete. Viņa bija viesmīlīga – neviens nenāca uz mūsu mājām bez viņas uzmanības. Viņa bija iejūtīga tiktāl, ka ļāva man spīdēt sabiedrības acīs, kamēr pati rūpējās par mūsu mājām. Viņas garīgā dzīve mani darīja lepnu. Viņas mīļākā dziesma sacīja: ‘Ak, Jēzu, miera un mierinājuma aka. Tavs vārds man ir mierinājums. Kādas ciešanas es arī piedzīvotu šajā pasaulē, kādu ļaunumu ienaidnieks arī plānotu, mana sirds netiks satraukta. Jo Tavā vārdā es atrodu mieru un drošību.'”

Mācītājs Josiah apklust un sāk raudāt, atceroties savu sievu Rebekah un viņu trīs dēlus.

‘Vai viņa nomira?’

“2022. gada 28. novembrī es pamodos no šāvienu skaņām, kas atskanēja visapkārt mājai. Pirms es aptvēru notiekošo, viņi jau bija pārkāpuši žogam un iekļuvuši mūsu pagalmā. Kad mana sieva izdzirdēja šāvienus, viņa izskrēja viesistabā. Tur viņa tika nošauta.”

Mācītājs Josiah atstāsta šausminošos notikumus par uzbrukumu viņa lauku zemkopju ciemam Nigērijas ziemeļu Kaduna štatā. Uzbrukums ir daļa no nerimstošās vardarbības, ko visā valstī īsteno radikalizēti fulanu etniskās cilts pārstāvji. Katru gadu šajā nemieru kustībā tiek nogalināti tūkstošiem cilvēku; arī nolaupīšana kļūst arvien izplatītāka. Kristieši, jo īpaši reliģiskie vadītāji kā mācītājs Josiah, bieži ir neaizsargāti mērķi.

Mācītājs Josiah turpina: “Es visu laiku dzirdēju balsis fulanu valodā, kas sauca: ‘Atver durvis.’ Kad es tā izdarīju, viņi satvēra manas rokas, sasēja mani, izveda ārā un noguldīja uz zemes. Mani divi dēli jau bija tur ar sasiētām rokām. Mana vecākā meita Salama arī tika paņemta līdzi.

“Mēs gājām visu nakti un neapstājāmies līdz pulksten 7 no rīta, kad sasniedzām viņu nometni.”

“Kad mūs izveda no mūsu pagalma, es dzirdēju Rebekah saucam: ‘Es nomiršu, es nomiršu!’ Bet es biju bezspēcīgs; es tajā brīdī neko nevarēju izdarīt.

“Nolaupītāji mūs aizveda, un mēs sākām iet uz mežu. Mēs gājām visu nakti un neapstājāmies līdz pulksten 7 no rīta, kad sasniedzām viņu nometni. Es visu laiku domāju par Rebekah. Vai viņa nomira? Vai viņa vēl bija dzīva?”

‘Tu seko Jēzum. Kur Viņš tagad ir?’

“Vadītājs iznāca, kad mēs ieradāmies, un lika viņiem nesist mani – mācītāju. Es viņiem teicu, ka nebēgšu, jo viņi ir paņēmuši arī manus bērnus,” stāsta Josiah, atceroties tās dienas detaļas, kas uz visiem laikiem mainīja viņa dzīvi. “Kamēr mēs gājām, es jau biju nolēmis, ka pieņemšu visu, kas nāks.

Ģimene gūstā pavadīja divus mēnešus un divas nedēļas, kur saskārās ar ievērojamām grūtībām: “Bija ārkārtīgi auksts, mums bija maz ēdiena, un mēs saslimām. No rīta mums deva pupiņu plāceņus ūdens pudelē, un tas bija viss, līdz apmēram astoņiem vakarā, kad mums deva kukurūzu ar zupu. Viņi to izkaisīja uz grīdas tā, it kā mēs būtu dzīvnieki. Es ļāvu saviem bērniem ēst, un kad viņi bija pabeiguši, es apēdu to, kas palika. Visi vīrieši bija sasieti, pat kad mēs gulējām.

“Kādā brīdī daži gūstekņi pārliecināja manus divus dēlus mēģināt bēgt.” Kad ekstrēmisti atklāja viņu plānu, viņi atkal viņus sasēja tik cieši, ka pārtrauca asins cirkulāciju rokās. “Pēc trim stundām viena no manu dēlu rokas bija tik pietūkušas, ka viņš nevarēja ēst. Man vajadzēja viņu barot un mazgāt, jo pats viņš neko nevarēja izdarīt.

Josiah un viņa ģimene sagūstītāju rokās piedzīvoja ne tikai fizisku vardarbību un sliktu izturēšanos. “Nolaupītāji mūs izsmēja,” atceras Josiah. “Viņi sacīja: ‘Tu seko Jēzum. Kur Viņš tagad ir?’ Viņi teica, ka mums vajadzētu pievienoties viņiem un kalpot Allāham.

“Katru dienu viņi sapulcēja meitenes un mācīja tām Korānu. Bija reize, kad viņi mums teica, ka mums visiem tas būs jāapgūst, bet es nolēmu, ka atteikšos – savās domās es iedomājos, ka, kad pienāks mana kārta [to mācīties], varētu būt nepatikšanas. Bet Dievs ir tik labs, viņi mūs neaiztika.

Bija skaidrs, ka ekstrēmisti bija naidīgi pret kristīgo ticību. Pat lūgšanas iespaids varēja nozīmēt nāvi. “Gūstā starp mums bija arī daži musulmaņi. Kad pienāca lūgšanu laiks, viņus atraisīja, lai viņi varētu lūgt, bet mums, kristiešiem, tas nekad netika atļauts,” saka mācītājs Josiah. “Tāpēc ka nolaupītāji zināja, ka esmu mācītājs. Ja es tikai nolieku galvu, viņi sāka saukt: ‘Viņš lūdz!’ Viņi vērsa ieročus pret mani. Mēs varējām lūgt tikai savās sirdīs. Pat kad viens no kristiešiem nomira, viņa ģimene lūdza, vai es varētu palūgt. Bet nolaupītāji atteica.”

“Es jautāju Dievam: ‘Kāpēc?'”

Janvārī nolaupītāji paziņoja mācītājam Josiah, ka viņi izsūta viņa divus dēlus, lai tie sagādātu izpirkuma maksu par viņu dzīvībām.

“Tajā dienā es atdevu dēliem savu ēdiena devu un pateicu, ar ko satikties, kad viņi nokļūs mājās, lai mums palīdzētu. Nolaupītāji aizveda viņus uz motocikliem un aizbrauca. Tā bija pēdējā reize, kad es viņus [savus dēlus] redzēju.

“Dienā, kad mani un meitu atbrīvoja, man paziņoja, ka mūsu izpirkums ir samaksāts kopā ar motociklu, ko nolaupītāji bija pieprasījuši. Viņi mūs atstāja ceļa malā, un no turienes mēs ar meitu gājām kājām atpakaļ uz ciemu. Mans brālis mūs ieraudzīja nākam, nometa lietas, ko viņš pārvadāja uz sava motocikla, un aizveda mūs atpakaļ.

“Es viņam jautāju, kur ir mani dēli, bet viņš teica, lai es pagaidu, kamēr tiksim mājās.

“Es jutu, ka pasaule sabrūk man virsū, it kā es būtu viens ar šīm sāpēm.”

“Tajā dienā man paziņoja, ka manus zēnus, Jonathan un Timothy, nolaupītāji ir nogalinājuši [kad viņi bija izsūtīti sagādāt izpirkumu].” Pats to nezinot, tieši tā vieta, kur mācītājs Josiah sākotnēji jautāja brālim par saviem zēniem, bija tā pati vieta, kur zēnu ķermeņi tika atrasti.

Sākotnēji mācītājs Josiah un Salama tika aizvesti uz Kaduna pilsētu, lai atgūtos. Bet, kamēr viņi tur atradās, viņi saņēma ziņu, ka Josiah jaunākais brālis ir nogalināts. Bēdas vairojās, jo viens zaudējums sekoja otram. 2025. gada jūlijā traģēdija atkal piemeklēja ģimeni. Vēl viens Josiah dēls, Rowland, tika nolaupīts un nogalināts, kamēr viņš cēla trauksmi par kārtējo uzbrukumu viņu ciemam.

Tāpat kā Ījabs Bībelē, Josiah sēro: “Es jutu, ka pasaule sabrūk man virsū, it kā es būtu viens ar šīm sāpēm. Es visu laiku domāju: ‘Kāpēc tas viss notika ar mani?’ Kad es atceros Rebekah un labo dzīvi, kāda mums bija kopā, es jautāju Dievam: ‘Kāpēc?'”

‘Raudāšana ir kļuvusi par manas dzīves daļu’

Josiah ir gudrs. Kā draudzes vadītājs viņš zina, ka šie jautājumi ir daļa no sērošanas procesa. “Ir dabiski, ka cilvēks daudz domā, kad notiek kaut kas tāds,” viņš skaidro. “Un apšaubīt Dievu, pat kā sludinātājs, kāpēc Viņš to ir pieļāvis.”

Par laimi, Open Doors partneri iet kopā ar viņu un viņa meitu. Pateicoties jūsu lūgšanām un atbalstam, viņiem ir pieejama traumu aprūpe traumu centrā Nigērijā, ko atbalsta Open Doors. Mācītājs Josiah saņem individuālas traumu konsultācijas ar Philip*, brīvprātīgo traumu aprūpes speciālistu. Katru gadu centrā tādi traumu aprūpes speciālisti kā Philip strādā ar tūkstošiem kristiešu, kuri ir cietuši no vardarbīgas vajāšanas savas ticības dēļ, palīdzot viņiem sākt dziedināties emocionāli un garīgi.

“Pēc tam, kad izbēgu, es dzīvoju ar dusmām un naidu. Es gribēju cīnīties pret nolaupītājiem un atriebties par to, kas man tika nodarīts. Es biju traumēts.” Jebkas var kļūt par izraisītāju. “Dažreiz mana sirds joprojām ietrīsas, kad es dzirdu skaļu skaņu,” viņš saka.

Konsultāciju atbalsts, ko viņš ir saņēmis, ir ļoti palīdzējis.

“Dažreiz mana sirds joprojām ietrīsas, kad es dzirdu skaļu skaņu.”

“Ja es nebūtu ieradies traumu dziedināšanā, sliktas domas būtu aizņēmušas manu galvu,” dalās Josiah, “bet pēc maniem apmeklējumiem traumu centrā es jūtos daudz labāk, un mana sirds tagad ir mierīga. Raudāšana ir kļuvusi par manas dzīves daļu – tā ir lielākā lieta, ko esmu no šejienes paņēmis līdzi – ka raudāšana palīdz atbrīvot sāpes.”

Josiah detalizēti apraksta savu dziedināšanas pieredzi traumu centrā:

“Kad es šeit ierados, dusmas mazinājās, mans sarūgtinājums mazinājās, un es esmu ieguvis brīvību. Mācības par piedošanu mani patiešām ir stiprinājušas un salauzušas visus negatīvos nodomus, kas bija manā prātā. Es sapratu, ka piedošana ir gandrīz neiespējama bez Dieva – ja ne Dieva mīlestība un Svētais Gars, kas kalpo tavā sirdī, tu nevari piedot.

“Bet piedošana man ir palīdzējusi daudz dziedināties no sarūgtinājuma un naida, un es viņiem esmu piedevis. Es tagad varu komunicēt ar parastajiem fulaniem savā ciemā, jo ne visi no viņiem ir iesaistīti šajā. Un tagad, kad es redzu kaujinieciskos fulanus, es lūdzu, lai Dievs viņiem piedod, lai palīdz atvērt viņu acis, jo tā, kā velns viņus kontrolē, viņi nezina, ko dara. Es lūdzu, lai Dievs viņus pievilktu pie Sevis un padarītu viņus par cilvēkiem, kas sludina evaņģēliju.”

To, ko mācītājs Josiah ir iemācījies traumu centrā, viņš tagad nodod tālāk citiem, kas arī cieš sāpes. “Ierašanās šeit ir bijusi kā apmācība manam darbam. Tas man ir palīdzējis koncentrēties uz savu darbu ar drosmi – tas mani ir stiprinājis un iedrošinājis,” viņš skaidro. “Ja es nebūtu ieradies, man nebūtu spēcīgas gribas turpināt. Es būtu padevies, jo mana sirds bija salauzta, bez cerības. Es domāju: ‘Vai tā mana kalpošana beidzas – nepatikšanās?’

“Bet sēdēšana kopā ar mācītāju Philip man ir palīdzējusi ieraudzīt nākotni. Es esmu izmantojis mācības par piedošanu situācijās ar saviem draudzes locekļiem un sludināšanā, un tagad es iedrošinu savus draudzes locekļus, ka tad, kad kāds pārdzīvo sāpes, viņam jāļauj sērot, nevis jāaptur, un ja kāds raud, viņam jāļauj to darīt, lai viņš varētu dziedināties no sāpēm, ko izjūt. Dievam vēl ir lietas, ko man darīt, un ja es spēšu pārvarēt šīs grūtības, Dievs mani aizvedīs tur, kur Viņš vada. Bet mums jāpaliek gataviem, jo uzbrukumi var atkārtoties. Pat ja viņi tagad atnāktu un mani paņemtu, es vai nu iešu ar viņiem, vai arī viņi darīs savu ļaunāko – es to esmu izlēmis savā sirdī.”

‘Viņi nogalina kristiešus’

Diemžēl mācītāja Josiah apņēmība nav pesimistisks skatījums, bet gan realitāte, ar kuru saskaras viņš un tūkstošiem citu kristiešu Nigērijas ziemeļos un citās Subsahāras Āfrikas daļās. Mērķtiecīgā vardarbība satricina veselu kopienu pamatus un apdraud draudzes nākotni šajos reģionos. 2025. gadā Subsahāras Āfrikā savas ticības dēļ tika nogalināti 4491 kristietis – vidēji 12 ticīgie dienā, no kuriem deviņi bija Nigērijā.

Mācītājs Josiah dalās ar savu perspektīvu un pieredzi: “Uzbrukumi kristiešiem pieaug. Manā uzskatā viņi uzbrūk mums mūsu reliģijas dēļ. Viņi nogalina kristiešus. Kad mani paņēma, no nolaupītāju jautājumiem bija skaidrs, ka viņi bija nākuši tieši pēc manis. Viņi minēja informatoru, kas viņiem teicis uzbrukt man, un pirms tam es jau biju dzirdējis baumas. Kāds bija atnācis pie manis un teicis: ‘Šis otrs mācītājs ir nogalināts; tagad tu esi vienīgais, kas atlicis nogalināšanai.’ Un kāda sieviete atnāca pie manis un teica man aizbraukt – divreiz. Bet es negribēju bēgt – kopienā vēl bija bērni un vecāki cilvēki.”

Viņš uzskata, ka viņš un viņa ģimene tika sagūstīti izpirkuma naudas un viņu reliģijas dēļ. “Es tā jūtu, jo viņi paņem no tevis naudu, uzspiež tev savu reliģiju un liedz tev lūgt,” viņš skaidro. “Nolaupītāji man bija teikuši: ‘Mēs no tavām rokām dabūsim 50 miljonus nairu (36 000 ASV dolāru).’ Bet es viņiem teicu, ka man tādas naudas nav.

“Kad viņi sagūsta mācītāju, viņu mentalitāte ir tāda, ka draudze samaksās par tavu atbrīvošanu. Viņi grib, lai mēs paliekam nabagi. Ir [kristiešu] ciems, kuru kaujinieki ir pārņēmuši, un viņi ir padarījuši tamējās ļaudis par saviem vergiem. Līdz tādam pakāpei, ka kopiena nespēj ēst bez kaujinieku sagādātā.

Atkārtojot tūkstošiem draudžu vadītāju Subsahāras Āfrikā teikto, mācītājs Josiah uzsver steidzamību lūgt un rīkoties draudzes nākotnes labā. “Mums vajadzētu lūgt par ticīgajiem daudzo grūtību dēļ, ar kurām viņi saskaras,” viņš saka. “Kristieši nonāk situācijās, kuras viņi nevar izvēlēties, un šie notikumi satricina ticīgo ticību. Viens vīrietis, kas bija nolaupīts kopā ar mums, raudāja, sakot, ka viņš atteikšoties no Kristus, ka viņš sākšot pielūgt Allāhu.

“Daži galu galā tiek nogalināti, bet citi tiek pakļauti ciešanām. Es zinu daudzas draudzes, kur vairs nenotiek dievkalpojumi, jo baznīcu ēkas ir sagrautas. Tie, kuru mājas uzbrukumos ir iznīcinātas, spiesti doties un mēģināt sākt dzīvi no jauna citur. Tādēļ daži mūsu bērni ir devušies uz pilsētām un apmaldās. Dēļ tā, kas notiek, daži ir ieslīguši nabadzībā, un sievas viņus ir pametušas. Daži zaudē ticību. Un daži krīt izmisumā, kad nāk ciešanas – viņi jūt, ka dzīve ir beigusies, ka nav nekādas cerības.”

‘Ticīgo lūgšanas mani izveda ārā’

Pateicoties Dievam un Open Doors atbalstītājiem, ir cerība mūsu vajātajai ģimenei Nigērijā un visā reģionā vardarbības vidū.

Mācītājs Josiah saka, ka šis atbalsts maina ticīgo dzīves, un pauž savu pateicību: “Mani brāļi un māsas Kristū, es gribu pateikties par palīdzību, ko esat snieguši tiem, kas cieš vajāšanas un grūtības. Mēs sakām lielu paldies. Mēs redzam jūsu vēstījumus, mēs redzam pārmaiņas un Dieva spēku jūsu lūgšanu un daudzveidīgās palīdzības veidā. Es esmu laimīgs par to, ko jūs darāt.”

Viņam ir īpašs vēstījums visiem, kas ir lūguši un turpina lūgt par Subsahāras Āfriku: “Tie, kas lūdz, nedomājiet, ka jūsu lūgšanas netiek sajustas – tās tiek sajustas. Caur tām es esmu sapratis ticīgo mīlestību. Lūgšanas sasniedz jebkuru vietu. Jo caur lūgšanu es spēju izbēgt no meža. Es redzēju velnu aci pret aci, bet ticīgo lūgšanas mani izveda ārā. Lūgšanā ir spēks. Tāpēc es lūdzu un aicinu – turpiniet atbalstīt ar savām lūgšanām un palīdzību.”

Un nepieciešamība pēc praktiska atbalsta, tostarp traumu aprūpes, ko saņēma viņš un viņa meita, turpinās. “Vēl ir daudz cilvēku, kas ir piedzīvojuši šādas situācijas un kuriem vajadzīga palīdzība,” saka Josiah. “Dažiem vajadzīgs ēdiens vai pajumte. Dažiem tās ir skolas maksas par viņu bērniem. Un dažiem cilvēkiem vajadzīgs, lai viņus uzrunā un stiprina Svētais Gars.

“Tiem, kam dzīvē nav cerības, ir nepieciešama traumu dziedināšana. Tie, kas vēl nes sevī sarūgtinājumu un nepiedošanu dēļ notikušā, saņems palīdzību caur šo programmu, tāpat kā es saņēmu palīdzību.”

Pavairots iespaids

Mācītājam Josiah ir ideja, kā to īstenot savā kopienā. Viņš ir lūdzis savu traumu aprūpes speciālistu Philip apmeklēt viņa ciemu, lai palīdzētu atrast veidus, kā nodrošināt traumu aprūpi daudzajiem viņa draudzē, kurus arī ir traumējusi vardarbība un nedrošība. Tādā veidā aprūpe, ko mācītājs Josiah saņem, tiks pavairota viņa kopienā, palīdzot dziedināties vēl daudziem, kam nepieciešams atbalsts.

Bet mācītājs Josiah saprot, ka šāda pavairošana nebūs viegla. Viņš zina, ka, kamēr viņš vada draudzi, viņš paliek mērķis. Viņš lūdz mūsu lūgšanas: “Mežā es jau jutu, ka ar mani ir beigas, tāpēc, kad es iznācu no gūsta, es jutu, ka Dievs ar mani vēl nav beidzis. Ar Dieva žēlastību es joprojām esmu dzīvs. Burvju amuleti mani nepasargās, kara ieroči mani neglābs. Dievs ir tas, kas mani sargā.

“Tā kā es esmu mācītājs, ir iespējams atkal kļūt par upuri, jo ciems, kurā es tagad kalpoju, arī saskaras ar uzbrukumiem. Lūdziet, lai Dievs man dod spēku izpildīt solījumus, ko esmu devis, evaņģēlija darba labā. Es esmu turējies pie Dieva Vārda kopš iznācu no nolaupīšanas un esmu devis zvērestu turpināt sludināt Dieva Vārdu. Bet man vajadzīgas lūgšanas, lai es varētu piepildīt Dieva aicinājumu manā dzīvē. Lūdzu, lūdziet, lai mana ģimene stāv man blakus un lai es beidzu ar uzvaru.”

Lūdziet

Lūdzu, lūdziet par mācītāju Josiah un draudzi Subsahāras Āfrikā

Lūdziet par aizsardzību no turpmākiem uzbrukumiem mācītājam Josiah, viņa ģimenei un viņa draudzei.

Lūdziet, lai viņi sajūt Dieva mierinājumu un tuvumu, turpinot sērot un dziedināties. Lūdziet, lai viņi atceras Dieva solījumu – ka Viņš ir “tuvu tiem, kam salauzta sirds” – īpašās dienās, piemēram, dzimšanas dienās, gadadienās un svētkos.

Lūdziet par gudrību mācītājam Josiah, kad viņš nodod savā draudzē un citiem to, ko ir iemācījies traumu aprūpē, un palīdz tiem, kas traumēti vardarbībā.

Lūdziet par Philip, mācītāja Josiah traumu aprūpes speciālistu, kad viņš dodas uz Josiah ciemu. Lūdziet Dievu, lai Viņš pasargā Philip un ļauj viņam ieraudzīt, kā Dievs izmantos Philip, lai nestu dziedināšanu un pavairotu Savu Valstību.

Lūdziet par visiem traumu aprūpes darbiniekiem Shalom centrā. Lūdziet par viņu labklājību un izturību, kad viņi dzird grūtus stāstus kā mācītāja Josiah stāsts un atsaucas ar līdzjūtību.

Lūdziet par kristiešiem Subsahāras Āfrikā, kuri riskē ar tik daudz, lai sekotu Jēzum. Lūdziet, lai vēl vairāk cilvēku varētu saņemt traumu aprūpi tāpat kā mācītājs Josiah.

Lūdziet, lai pasaule turpina pamosties, rūpēties un rīkoties pret šo pastāvīgo vardarbību un netaisnību.

Lūdziet, lai mēs kā Kristus Miesa uzklausītu mācītāja Josiah aicinājumu lūgt par mūsu brāļiem un māsām, kas seko Jēzum neatkarīgi no apstākļiem.

*Vārdi mainīti drošības apsvērumu dēļ