Steidzami: Nigērijas kristieši ir nonākuši līdz izturības robežai

Svētdiena, 2026. gada 10. aprīlis. Lielākajai daļai no mums tā bija vienkārši vēl viena diena. Nigērijas kristietei mātei Sabinai Deividai tā bija diena, kas uz visiem laikiem mainīja viņas pasauli.

Pusnaktī, kamēr viņa un viņas ģimene gulēja savās mājās Nigērijas ziemeļrietumu Kadunas štatā, bruņoti fulāņu kaujinieki ielauzās un nolaupīja visus 12 cilvēkus mājā.

Sabina vēl nenojautā par slepkavību, sitienu, pazemojumu un bada murgu, ar ko viņai drīz nāksies saskarties. Nesen viņa dalījās savā stāstā ar mūsu Open Doors vietējiem partneriem, lūdzot lūgšanas no pasaules Baznīcas. “Dievs man deva spēku pastāstīt savu stāstu šodien,” viņa saka.

Viņa mūs izvadīja cauri katrai detaļai (dažas no tām ir pārāk šausminošas, lai dalītos), sākot ar briesmīgo ceļu uz kaujinieku bāzi tajā naktī. “Mēs gājām cauri biezoknim, kad viņi sāka nogalināt dažus no mums, pirms mēs nonācām viņu slēptuvē,” Sabina atceras. “Kad mēs ieradāmies agri no rīta, viņi sāka mūs sist.”

Nākamajā dienā, pirmdien, 11. aprīlī, kaujinieki izvēlējās septiņas sievietes, lai tās sistu Bulusu, viņas vīru. Sabina lūdza viņus apstāties, taču tad pati tika tik smagi piekautā, ka zaudēja samaņu.

“Es pamodos un ieraudzīju savu vīru pieķēdētu pie zemes,” viņa saka. “Mēs bijām saķēdēti kā vergi.”

Nākamajā dienā sišana turpinājās – kaujinieki atkal piespieda sievietes uzbrukt viņas vīram. Otrdien, 11. aprīlī, ap pulksten 15:00 Buluss nomira no saviem ievainojumiem. “Viņi paņēma viņa ķermeni un iemeta upē kā suni,” Sabina saka, atceroties sāpīgo ainu.

Kaujinieku nākamais solis bija pazemošana. “Viņi ieslēdza MP3 un piespieda mani dejot viņu priekšā,” Sabina saka. “Kamēr es dejoju, viņi mani sita – visu laiku, man sērojot par savu vīru.”

Buluss nebija pēdējais ģimenes loceklis, ko Sabina zaudēja gūstā. Kaujinieki noslepkavoja arī divus viņas dēlus.

“Viņi nogalināja zēnus tajā pašā vietā, kur izmeta mana vīra ķermeni,” viņa saka. “Es piedzīvoju daudz briesmīgu lietu nolaupītāju bedrē. Viņi nogalināja manu vīru manā klātbūtnē; mani bērni arī tika nogalināti. Es biju pieķēdēta kā verdzene, bez ēdiena, bez ūdens.”

“Tāpēc, ka mēs esam Dieva bērni”

2026. gada pirmā puse ir bijusi postoša Dieva ļaudīm, kas dzīvo Nigērijas ziemeļrietumos. Gads sākās ar 177 baznīcas apmeklētāju nolaupīšanu Kadunas štatā, un vardarbība un slepkavības turpinās ik mēnesi, tostarp martā Kadunas štatā kristiešu kāzu svinībās tika noslepkavoti 13 cilvēki un nolaupīti 28.

Sabina uzskata, ka viņas ticība Jēzum bija iemesls, kāpēc viņa un viņas ģimene tika nolaupīta un tik vardarbīgi izturoties. Buluss nebija mācītājs, taču viņš un viņa ģimene bija iesaistīti savas vietējās draudzes dzīvē.

“Tāpēc, ka mēs apliecinām, ka esam Dieva bērni – tas ir iemesls, kāpēc mēs saskaramies ar šiem pārbaudījumiem,” viņa saka.

“Pasaulei ir jāzina, ka mēs ciešam vajāšanas savas ticības Kristum Jēzum dēļ.”

Draudžu vadītāji atkārto viņas pārliecību. “[Uzbrucēji] saka tādas lietas kā ‘Allahu akbar’ (musulmaņu apliecinājums “Dievs ir visvarenākais”) un viņi skandē Korāna fragmentus,” saka mācītājs Shuaibu Matthew, vietējās draudzes vadītājs Katsinas štatā, vienā no Nigērijas štatiem, ko visvairāk skārusi nesenā vardarbības vilnis.

Viņš turpina: “Bijušie gūstekņi mums stāsta, ka pēc aizvešanas biezoknī viņiem liek pāriet islāmā […] tie, kas pieņem islāmu, tiek labāk izturēti. Viņu izpirkuma maksa tiek samazināta, un viņi tiek atbrīvoti ātrāk. Tie, kas noraida islāmu, tiek nežēlīgi sisti un nesaņem ēdienu.”

Cits draudzes vadītājs, mācītājs Enoch, atzīmē, ka viņš ir redzējis kristiešu vajāšanu strauji pieaugam. “Pat sociālajos tīklos jūs dzirdēsiet viņus sakām: ‘Nogaliniet neticīgos,'” viņš saka. “Pasaulei ir jāzina, ka mēs ciešam vajāšanas savas ticības Kristum Jēzum dēļ.”

Smags lūzuma punkts

Visā Nigērijas ziemeļrietumu daļā, jo īpaši Kadunas un Katsinas štatos, kristieši tiek padzīti no savām mājām, nolaupīti un noslepkavoti. Tā rezultātā tūkstošiem ticīgo ir nonākuši līdz izturības robežai.

“Situācija ir sasniegusi punktu, kad cilvēkiem ir grūti pabarot savas ģimenes, jo lauksaimniecības zemes, ko cilvēki apstrādāja, vairs nav viņiem pieejamas,” skaidro mācītājs Enoch, piebilstot, ka situācija ir kļuvusi tik smaga, ka daži bērni ir sākuši zagt, bet dažas sievietes ir pievērsušās prostitūcijai, lai izdzīvotu.

Mācītājs Shuaibu apraksta grūto situāciju savā kopienā. “Mani draudzes locekļi joprojām cieš no pārtikas trūkuma, un viņu dzīvnieki ir atņemti,” viņš dalās. “Viņi nespēj nopirkt pārtiku, tāpēc staigā apkārt, meklējot ēdienu pie radiem un draugiem.

“Ja viņi šodien paēd, viņi nezina, no kurienes rītdien nāks ēdiens. Šobrīd viņi atrodas smagā nabadzībā.”

Vēl viens Katsinas štata draudzes vadītājs, mācītājs Dauda, skaidro, ka daudzas ģimenes viņa kopienā saskaras ar grūtībām, jo ir uzņēmušas bērnus un jauniešus, kuru vecāki tika nogalināti vai nolaupīti. “Pirmais, kas nepieciešams, lai palīdzētu kristiešiem šeit, Katsinā, ir pārtika,” viņš saka.

Mājoklis ir arī kritiska nepieciešamība Kadunas štatā, saka Jumai, kuras vīrs tika nogalināts kā moceklis uzbrukumā. Kopš viņa nāves pirms pieciem gadiem viņa ar saviem bērniem ir bijusi spiesta pārcelties četras reizes. Viņiem draud vēl viena izlikšana jūlijā, ja Jumai nespēs samaksāt īri.

“Kā jūs atrisināt savu bērnu problēmas šajā situācijā, kādā mēs tagad atrodamies?” viņa jautā.

Grūtības un cerība

Ar Dieva žēlastību Sabina un vēl viena sieviete spēja izbēgt no saviem sagūstītājiem.

“Ko es gribu, lai mūsu brāļi un māsas Kristū visā pasaulē zina, – mēs nedzīvojam mierā, un mums ir vajadzīga viņu palīdzība caur lūgšanām.”

– Sabina

Viņa atgriezās savā mājā pie saviem četriem bērniem. Tagad viņa ir atraitne un vientuļā māte, kas cenšas rūpēties par saviem bērniem apvidū, kur nedrošība un iespējami uzbrukumi ir pastāvīgi draudi.

“Ko es gribu, lai mūsu brāļi un māsas Kristū visā pasaulē zina, – mēs nedzīvojam mierā,” Sabina dalās. “Un mums ir vajadzīga viņu palīdzība caur lūgšanām.”

Lai gan dzīve turpina būt grūta, viņa un tūkstošiem citu ticīgo visā Subsahāras Āfrikā turpina paļauties uz Dievu. Viņi turpina skatīties uz Viņu kā savu cerību.

“Es jau biju samierinājusies ar nāvi pēc visa notikušā,” viņa saka, “bet Dievs ielūkojās manā sirdī. Viņš mani mierināja un stiprināja. Un Viņš deva man spēku pastāstīt savu stāstu šodien.

“Ko es gribu, lai mani brāļi un māsas Kristū visā pasaulē zina, – viss, kas notiek šajā dzīvē, Dievs ir nolēmis tam notikt. Mēs, kristieši, nedrīkstam salūzt, kad kaut kas notiek. Mums jāstāv stipriem ticībā, lai Dievs Visvarenais palīdz.”

Sabina dalās ar dziesmu, ko viņa dziedāja sev gūstā:

“Ak, Kristu, es esmu šeit, es nāku pie Tevis pazudusi. Nav neviena, kas mani glābtu. Nav palīga, tikai Tu vien.

Es esmu šeit, Kungs, es esmu šeit. Ak, Kristu, es esmu šeit. Es esmu atnākusi ar grēka nastu, ņem to prom, šķīsti mani.

Es neesmu atnesusi izpirkumu; es esmu redzējusi Tavas asinis. Apžēlojies par mani un pieņem mani.

Es esmu šeit, Kungs, es esmu šeit. Ak, Kristu, es esmu šeit. Es esmu atnākusi ar grēka nastu. Ņem to prom, šķīsti mani.

Mana pestīšana ir pabeigta; Tavas asinis mani ir atpirkušas. Tagad es esmu Tava kalpone, mūžīgi es esmu Tava.

Es esmu šeit, Kungs, es esmu šeit. Ak, Kristu, es esmu šeit. Es esmu atnākusi ar grēka nastu, ņem to prom, šķīsti mani.”

Viņa turpina dziedāt šo himnu arī šodien, ejot gan caur grūtībām, gan cerībā.

“Šie vārdi stiprina manu ticību un nomierina manu prātu,” viņa saka. “Un es atdodu visu godu Dievam Visvarenajam.”

Stāvot blakus cietošajiem ticīgajiem

Kā Dieva ļaudis mums ir iespēja ienākt draudžu vadītāju un ticīgo, piemēram, Sabinas Deividas un Jumai, dzīvēs. Mēs varam stāvēt blakus draudzei un ļaut viņiem zināt, ka viņi nav aizmirsti… ka, kā mums atgādina apustulis Pāvils, “kad cieš viena Kristus Miesas daļa, līdzi cieš visas pārējās” (1. Kor. 12:26).

Mācītājs Dauda mūs iedrošina: “Dievs darbojas noslēpumainā veidā – pat kad notiek uzbrukums, Viņš atrod izeju saviem ļaudīm.” Daudzējādi Dievs var izmantot mūsu lūgšanas un dāvanas, lai nestu glābiņu un atjaunošanu.

Sabina aicina mūs lūgt kopā ar viņu

• “Lūdziet par mums, lai Dievs Visvarenais stiprina mūs palikt savā ticībā ar nesalauztām sirdīm. Lūdziet, lai Dievs dziedina manu sirdi.
• “Lūdziet par Maru, mūsu ciemu, un citiem ciemiem, kurus moka fulāņu kaujinieki. Lai Dievs atjauno mieru mūsu ciemos, lai mēs visi varam dzīvot mierā.
• “Lūdziet, lai Dievs atjauno mūsu valsti.”

Lūdziet kopā ar savu ģimeni Nigērijā un visā Subsahāras Āfrikā

• Lūdziet, lai visi, kas sēro par ticības dēļ nogalināto tuvinieku zaudēšanu, iepazīst Dieva apsolījumu – ka Viņš ir “tuvu tiem, kam satriekta sirds”.
• Lūdziet kopā ar ticīgajiem Subsahāras Āfrikā, kuri turpina mūs aicināt lūgt, lai viņu ticība un liecība vajāšanu vidū būtu gaisma Kristum.
• Lūdziet par kopienām, kas tikušas uzbruktas viņu ticības dēļ, jo īpaši par sievietēm, kas tagad ir atraitnes, un viņu bērniem. Lūdziet, lai Dievs uztur viņu ticību dzīvu.
• Lūdziet kopā ar atraitnēm, kurām nepieciešams dievišķs spēks, lai ietu uz priekšu, un par apgādību viņu ģimenēm… lai viņām būtu negaidīta manna.
• Lūdziet šodien vārdā par Nigērijas prezidentu Bola Ahmed Tinubu. Lūdziet Dievu dot viņam gudrību un drosmi aizsargāt valsts iedzīvotājus.

*Vārds mainīts, lai aizsargātu identitāti